Šādam aicinājumam var piekrist, ja tiek runāts par tiem cilvēkiem, kuri objektīvu un neizmaināmu iemeslu dēļ, piemēram, smagas veselības problēmas, nespēj būt nodarbināti. Taču nekādā ziņā nav atbalstāms tas, ka strādājošajiem būtu jāuztur darbaspējīgi indivīdi, kuri varētu strādāt, bet nestrādā.
Neapšaubāmi, bezdarbnieka pabalstam ir jābūt pieejamam, jo bez darba var palikt gan privātajā biznesā, gan valsts un pašvaldību sektorā strādājošie cilvēki neatkarīgi no vecuma, izglītības līmeņa un amata. Finansiālās drošības spilvens bezdarbnieka pabalsta veidā, kas nodrošina ienākumus līdz jauna darba atrašanai, noteikti ir nepieciešams, un pirmajos bezdarba mēnešos tam jābūt maksimāli lielam. Taču visai bezdarbnieku atbalsta sistēmai būtu jābūt vērstai uz strādāt varošu cilvēku atgriešanos profesionālajā apritē.
Latvijā pagājušā gada beigās faktiskā bezdarba līmenis bija 6,6%, ziņo Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) reģistrētā bezdarba līmenis bija 5,7%. Pērn decembrī mūsu valstī bija 63,1 tūkstotis bezdarbnieku un NVA bija pieteikti vairāk nekā 19 tūkstoši vakanču. Tātad, ja raugās vien uz skaitļiem, gandrīz viena trešā daļa bezdarbnieku varētu darbu atrast.
Protams, realitātē viss nav tik vienkārši, jo var neatbilst bezdarbnieku prasmes un ar vakancēm saistītās prasības, kā arī piedāvātais atalgojums un darba meklētāju finansiālās vēlmes, tomēr nav tā, ka mūsu valstī vispār nebūtu brīvu darba vietu.
2023. gada decembrī to, ka uzņēmējdarbības attīstībai traucē tieši darbaspēka trūkums, atzina 17% mazumtirgotāju, tikpat pakalpojuma sektora uzņēmēju un būvnieku, kā arī 14% apstrādes rūpniecībā strādājošo uzņēmēju, vēsta CSP. Turklāt dažādu nozaru pārstāvji pēdējā laikā norāda, ka aktuāls ir jautājums, kā uzņēmumiem noturēt esošos darbiniekus. Nekur nav pazudis arī apgalvojums, ka Latvijā vajadzīgi viesstrādnieki.
Ņemot vērā šīs tendences, sociāli atbildīga politika būtu nevis ar pabalstiem veicināt darbaspējīgu Latvijas iedzīvotāju nestrādāšanu, bet gan pilnveidot bezdarbnieku atgriešanos profesionālajā apritē un valstiskā mērogā domāt par mobilitātes risinājumiem un attālināta darba modeļa nostiprināšanu, lai vismaz ģeogrāfiskie faktori nebūtu tie, kas cilvēkus nolemj pabalstu saņēmēju liktenim.