Latvijas divas realitātes

Turklāt, ja ir nepieciešama nopietnāka ārstēšana, tad gan apstākļi, gan kvalitāte nepatīkami pārsteidz un arī finansiālie nosacījumi ir neskaidri. Problēmas atrastas arī izglītības jomā – nesenie Programme for International Student Assessment pētījuma dati atklājuši, ka Latvijas skolās ir augsts mobinga un vardarbības līmenis. Šis secinājums tiek akcentēts medijos, un, savu artavu ieguldot sociālo tīklu lietotājiem, kopumā rodas iespaids, ka skola ir agresivitātes piesātināta vide, kurā pedagogi uz skolēniem izgāž savu sarūgtinājumu par to, ka alga strauji nepieaug, profesijas prestižs sarūk un vispār dzīve nav izdevusies.

Savukārt skolēni pedagogiem velta kritiku par to, ka skolā vispār jāmācās, turklāt skolēni īsteno mobingu cits pret citu un arī pedagogi savstarpēji konfliktē. Kopumā tiek radīta tik traģiska aina, ka šķiet – ja ģimenē ir bērni, kam drīzumā jāsāk skolas gaitas, tad jābrauc prom no Latvijas uz valsti, kur atmosfēra skolās ir draudzīgāka.

Pat ja mediju vēstītais par problēmām veselības aprūpē un skolās atklāj tikai vienu medaļas pusi – tumšo –, ignorējot otru – gaišo – pusi, tomēr aktuāls ir jautājums, ko gan gadiem darījuši ministri, kas bijuši atbildīgi par veselības un izglītības jomu, ja reiz situācija ir tik slikta?

Savukārt citāda realitāte atklājas privātā biznesa vidē, kurā uzņēmumi apgalvo, ka "nodrošina jaunas darbvietas", "piedāvā augstu preču un pakalpojumu kvalitāti", "saviem klientiem garantē pozitīvu iepirkšanās pieredzi" un kopumā gan konkrētajā uzņēmumā, gan valstī viss ir kārtībā. Protams, nebūsim naivi – uzņēmumi pārspīlēti akcentē pozitīvo, taču, paraugoties plašāk, nevar noliegt, ka tām jomām, kuras tiek finansētas no nodokļos iekasētās naudu, ir bēdīgāka reputācija nekā privātajam sektoram.

Laikam jau princips – jācenšas, lai mūsu uzņēmuma klienti būtu priecīgi un pie mums atgrieztos, jo tikai tad mūsu bizness pastāvēs, – ir būtisks dzinulis, kas mudina domāt par pozitīvas gaisotnes radīšanu, bet, ja alga tiek maksāta un finansējums nāk no nodokļu maksātāju naudas, tad nešķiet svarīgi, kā jūtas pacienti pie ārsta, skolēni skolā vai vēlētāji, redzot politiķu izvairīšanos no problēmu risināšanas.