Oficiāli šis lēmums tiek skaidrots ar vēlmi aktivizēt izmaiņas Turcijas pamatlikumos, atbilstīgi kurām tiek ievērojami paplašinātas valsts prezidenta pilnvaras. Referendums par kopumā 18 izmaiņām valsts konstitūcijā, tostarp valsts premjerministra posteņa likvidēšanu, notika pagājušā gada aprīlī, un, lai arī ar nelielu balsu pārsvaru, taču Turcijas vēlētāji šīs izmaiņas atbalstīja. Likumdošana arī paredz, ka jaunievedumi stāsies spēkā pēc valsts prezidenta vēlēšanām, līdz kurām atlicis vēl pusotrs gads. Turcijas prezidenta amata termiņš joprojām ir pieci gadi, turklāt šo posteni nav iespējams ieņemt vairāk par diviem termiņiem pēc kārtas, tomēr izmaiņu dēļ Erdogana iepriekšējās prezidentūras vairāk "neskaitās".
Neoficiāli tikmēr tiek uzskatīts, ka Erdogans steidzas izmantot viņam labvēlīgo situāciju, lai bez pārmērīgām problēmām nodrošinātu savu atrašanos pie varas vēl vismaz piecus, bet daudz ticamāk – desmit gadus. Turcijas prezidents šobrīd var lepoties ar militāru uzvaru pār Afrinas kurdiem Sīrijā un to, ka nav pieļāvis neatkarīgas Irākas Kurdistānas izveidi, bet attiecībām ar kurdiem Turcijā tiek pievērsta liela vērība. Tāpat Erdogans var uzskatīt sevi par uzvarētāju diplomātiskajā konfliktā ar ASV, kas atkal simpatizē viņa vēlētājiem, kuri nelolo nekādas siltās jūtas pret aizokeāna lielvalsti. Visbeidzot arī ekonomiskā situācija valstī šobrīd nav no sliktākajām, bet politiskā opozīcija nav gatava drīzām priekšvēlēšanu cīņām, jo ir krietni cietusi pēc neveiksmīgā valsts apvērsuma mēģinājuma sarīkotajās tīrīšanās.
Pusotra gada laikā lielākā daļa šo tendenču ar augstu ticamības pakāpi pavērsīsies Turcijas prezidentam nelabvēlīgā virzienā, kamdēļ daudz drošāk, raugoties no Erdogana un viņa atbalstītāju viedokļa, ir nozīmēt vēlēšanas iespējami ātrāk.
Starptautiskā mērogā šāds Erdogana lēmums nozīmē pirmkārt jau galīgu atteikšanos no valsts mēģinājumiem pievienoties Eiropas Savienībai (ES).
Šie mēģinājumi jau arī līdz šim ir līdzinājušies politiskajam teātrim, visiem iesaistītajiem labi saprotot to iluzoritāti, tomēr tagad tiem beidzot varētu tikt pielikts arī oficiāls punkts. Islāmisma, nacionālisma un pantjurkisma sajaukums, kas ir Erdogana vadītās Taisnīguma un attīstības partijas ideoloģija, pavisam noteikti nav tās vērtības, kuras būtu vajadzīgas iekšējo pretrunu jau tāpat nomocītajai ES.
Otrs pat vēl būtiskāks pavērsiens ir Turcijas jau tāpat ritošā dreifēšana Eirāzijas autoritāro lielvalstu – Krievijas un Ķīnas – virzienā. Tiesa, šis dreifs nav viennozīmīgs, jo pantjurkisms, kura ietvaros Ankara pretendē uz ietekmi Krievijas un Ķīnas musulmaņu reģionos, pavisam noteikti neizraisa nekādu sajūsmu nedz Maskavā, nedz Pekinā. Tomēr tā ir Eirāzijas, nevis eiroatlantisko valstu problēma.
zvirbulēns
reptilis
lai nu mums