Eiropā vairāku valstu valdības parādi, salīdzinot ar šo valstu ekonomikas apjomiem, ir lielāki par līmeni, kas pirms desmit gadiem gandrīz līdz maksātnespējai noveda Grieķiju. Šajā ziņā eirozonas ietvaros lielākie draudi varētu saistīties ar Itāliju, kurai valdības parāda apjoms varētu būt ap 160% no pašas valsts iekšzemes kopprodukta (IKP). Parādos strauji grimst arī otra lielākā eirozonas ekonomika – Francija, kurai vēl gada pirmajā ceturksnī valdības parāda apjoms pret IKP bija 101,4%, bet otrajā jau bija pieaudzis līdz 114,1%. Lieki teikt, ka abu minēto valstu valdību saistību dinamika ir tāda, kas nevedina domāt par to finansiālās stabilitātes uzlabošanos, drīzāk gan pretēji – tiklīdz globālā finanšu tirgus konjunktūra mainīsies, tās nonāktu līdzīgā situācijā kā savulaik Grieķija. Minētais lielākā vai mazākā mērā varētu attiekties arī uz tādām valstīm kā Portugāle, Kipra, Spānija un Beļģija. Taču S&P viedoklis par to, ka tuvākajā laikā jaunu parādu krīzi nepiedzīvosim, ir pamatojams ar centrālo banku pašreizējo monetāro kursu. Tas virzīts uz rekordzemu un pat negatīvu procentu likmju uzturēšanu, lai uz lētāku un viegli pieejamāku kredītu rēķina veicinātu patēriņu un investīcijas. Šāda politika lielā mērā tiek īstenota, centrālajām bankām uzpērkot valdību parāda vērtspapīrus, līdz ar to kopējā naudas cena tirgū mazinās, turklāt valstis var aizņemties līdzekļus, lai rastu līdzekļus dažādiem ekonomikas stimulēšanas pasākumiem. Tā kā monetārās iestādes piedalās obligāciju un citu līdzīgu aizņēmumu papīru uzpirkšanā, to cenas ir augstas, līdz ar to aizņemšanās ar negatīvu procenta likmi jau ir kļuvusi par vispārēju normu. Šobrīd visi līdzekļi ir labi, lai pasaule izvairītos no brīvā ekonomikas kritiena, taču pašreizējā monetārā politika ir iedzinusi savdabīgā slazdā gan valdības, kas aizņemas, gan centrālās bankas, kas šos aizdevumus faktiski finansē. Centrālā banka īstermiņā naudas drukāšanu obligāciju pirkumiem var veikt faktiski neierobežoti, bet valstu iespējas aizņemties ir ierobežotas. Turklāt parādam ir atdošanas termiņš, bet ekonomiskās izaugsmes tempi, piemēram, eirozonā, nav tādi, kas sola būtisku parāda sloga kritumu. Minētais var nozīmēt to, ka nākamās desmitgades laikā vienīgais ceļš, kā izvairīties no jaunas parādu krīzes, ir uzturēt pašreizējās zemās likmes, pretējā gadījumā Eiropa krietni plašākā mērā var piedzīvot to scenāriju, ko eirozonas dienvidu valstis šīs desmitgades sākumā.
Lielo parādu žņaugos
Neraugoties uz vispārējo aizņemšanos, ko dažādas valstis īsteno savu budžeta caurumu lāpīšanai, tuvāko gadu laikā pasaulei vispārēja parādu krīze nedraud. Šādu diezgan optimistisku prognozi izteikusi kredītreitingu aģentūra Standard & Poor’s (S&P).
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.