To, kuram taisnība, kuram ne, lai izvērtē viņi paši. Taču, ja neviļus esam kļuvuši par aizkulišu cīņu lieciniekiem, aplūkosim notiekošo no malā stāvošu politikas vērotāju pozīcijām.
Vispirms jau uzmanību piesaista pastāvīgas iekšējās komunikācijas trūkums. Vēstulēs aprakstītais skar ilgāka laika notikumus, tātad vadības realizētā politika biedriem nav skaidrota, nemaz jau nerunājot par to, ka tā būtu kolektīvi formulēta. Ir acīmredzams, ka arī partijas spicē esošie savus strīdus jautājumus līdz galam neizrunā, līdz ar to uzkrājas aizvainojumi, veidojas pārpratumi. Bet tas nozīmē, ka apšaubāms ir arī tas, ko mēs dzirdam dažādu paziņojumu veidā par Vienotības nostāju konkrētos jautājumos – kā gan lai atšķir, kur tā tiešām ir partijas pozīcija, kur atsevišķu līderu iegriba? Kā tas, piemēram, ir gadījumā ar Solvitas Āboltiņas kategorisko prasību pēc tieslietu ministra amata partijai nākamajā valdībā.
Otrs aspekts, kas mulsina pat vairāk nekā iepriekš teiktais, – pārējo šīs organizācijas biedru pasivitāte, pat savas organizācijas pakļaušana izsmieklam, noplūdinot iekšējo saraksti. Vienotības statūti paredz, ka desmitā daļa biedru var pieprasīt partijas sapulces, kas ir augstākā lēmējinstitūcija organizācijā, sasaukšanu. Kāpēc tas netiek izmantots? Jo tikai atklāta visu problēmjautājumu izrunāšana, grēku nožēla, kopīga vienošanās par katram pieņemamu, saprotamu turpmāko darbību, varbūt pat daļēja vai pilnīga vadības nomaiņa ļautu Vienotībai bruģēt ceļu ārā no tās nelāgās situācijas, kādā tā pēdējā gada laikā nonākusi. Vai tiešām iekšējā situācija ir tik dramatiska, ka Vienotības biedri savai organizācijai jau atmetuši ar roku, ļaujoties kolektīvai seriāla ar nosaukumu Partijas sabrukums baudīšanai?...