Meļņiks: Noticēt vispirms sev

Līdz ar pirmo "kvotēto" bēgļu ierašanos, to tuvāku iepazīšanu sabiedrībā pamazām noplok bailes, ka šie atbraucēji varētu mūs apdraudēt. Attiecības ar Krieviju ja ne uzlabojušās, tad vismaz bez jauniem asiem pavērsieniem, pat neskatoties uz to, ka principus, par ko iestājamies, neesam mainījuši. Šādus faktus varētu uzskaitīt vēl un vēl, visi kopā tie vedina domāt, ka valsts kopumā ir, kā saka, uz pareizā ceļa un tautai ir pamats ar cerībām raudzīties arī nākotnē. Bet nē. Kā liecina ziņas par jaunāko DNB Latvijas barometru, Latvijas iedzīvotāju vērtējums par tagadni un arī nākotni aizvien ir pesimistisks.Mums ir atvērtas robežas ar turīgākajām rietumvalstīm, redzam milzīgo dzīves līmeņa atšķirību, gribam ātrāk "dzīvot kā Eiropā", bet... kā jau daudzus gadus, turpinām klumpačot starp atpalicējiem. Pirmā doma - paši jau ne, bet kāds noteikti pie tā ir vainīgs. Varbūt veselības ministrs vai pats premjers, par kā demisijas pieprasīšanu jau ierunājušies mediķi? Varbūt Valsts ieņēmumu dienesta lielā priekšniece, ko aizejot grib redzēt Saeimas opozīcija? Brīnums, ka vēl nedzird saucienus par visas Saeimas atlaišanu - vai tāpēc, ka visi apzinās, ka esošās vietā dabūs tādu pašu?Saprotams, ka valsts ekonomiskā attīstība ir atkarīga ne jau tikai no tā, cik produktīva mums šķiet "simts gudro galvu" vai izpildvaras pārstāvju rosīšanās. Proti, tas gan ir būtisks faktors, bet ne vienīgais vai galvenais. Daudz būtiskāks ir katra indivīda, visu to kopuma cīņasspars, aktīvi īstenota vēlme "izķepuroties" līdz kārotajam, iespējams, ārzemēs noskatītajam dzīves līmenim. Un šajā kontekstā - ja grimsim dziļākā un dziļākā pesimismā, aizrausimies ar "vaimanoloģiju", virzības uz augšu tiešām nebūs. Ilgstoša ļaušanās pesimismam ir kā enkurs, kas notur pie vietas. Ir jānotic pašiem sev, jāvēlas pašiem panākt, ka dzīvojam labāk - tikai tad ir pamats cerībām uz vēlamā rezultāta sasniegšanu.Priecē, ka jau pieminētajā DNB Latvijas barometrā neliels uzlabojums vērojams vērtējumā par iespējām Latvijā atrast labu darbu, tāpat nav pasliktinājušās prognozes par sava ģimenes materiālā stāvokļa attīstību pēc gada. Tas liecina, ka ar mums pašiem viss kārtībā un ka pārāk lielu likmi, domājot par kopīgo nākotni, liekam uz "ārējiem faktoriem" - ievēlētajiem vai ieceltajiem sabiedrības pārstāvjiem.