Drīzāk ir pamats runāt par toleranci. Jā, sabiedrības vairākums varbūt nav aktīvi praktizējoši kristieši, proti, katru nedēļas nogali baznīcu neapmeklē, tomēr ir vispārpieņemts, ka dzīvojam tā dēvētajā kristīgajā pasaulē un ar to saistītajā tradīciju vidē. Kādas ir alternatīvas? Viena – ticības un neticības vienlīdzības vārdā valstij pilnībā norobežoties no visa, kas saistīts ar baznīcu, bet tas, no vienas puses, nozīmētu arī lielas daļas sabiedrības garīgo vajadzību nerespektēšanu, no otras, – tā īsti nemaz nav īstenojams, jo īpaši pēdējā laikā, kad dažādi ar šiem svētkiem saistītie simboli (tostarp gan pagāniskie, gan kristīgie) aizvien vairāk tiek izmantoti komercijā. Otra alternatīva būtu absolutizēt vienlīdzības principu, sludinot, ka arī citiem jādod tikpat lielas iespējas izpausties kā kristiešiem, bet tas nozīmētu konkrētu alternatīvu uzspiešanu, kas arī būtu vērtējama kā vardarbība pret daļu sabiedrības, varbūt pat lielāku nekā tā, kas nav apmierināta ar pašreizējo situāciju.
To, ka par universāliem dēvētie principi nav izmantojami visās situācijās un nedod labāko rezultātu, esam redzējuši daudzkārt. Spilgts piemērs – lai arī no šajā gadījumā aplūkotās tēmas visai tāls – ir tiesas lemtais, ka visām taksometru kompānijām jādod vienlīdzīgas iespējas uzņemt pasažierus Rīgas lidostā. Nekārtības, kas pēc tam radušās, nu nekādi nav vērtējamas kā ieguvums sabiedrībai. Līdzīgi, domājams, arī ar attieksmi pret reliģiju – katrs šajā gadījumā kaut kādu izdomātu vispārējo principu vārdā radies regulējums var izraisīt tikai lielāku sajukumu, pat lielākus konfliktus dažādu sabiedrības grupu starpā. Līdz ar to labāk būtu censties sadzīvot ar to, ka ir viena daļa cilvēku, kas tic augstākiem spēkiem, un ir daļa, kas tic, ka nekādi augstāki spēki nepastāv. Katrs lai dzīvo ar savu pārliecību, necenšoties "izārstēt" tos citus.
reptilis
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis