Šajā vienā no Eiropas nabadzīgākajām un arī politisko pretrunu visvairāk plosītajām valstīm 1. novembrī ir gaidāma prezidenta vēlēšanu pirmā, bet 13. novembrī – otrā kārta. Vēlēšanu favorīts ir pašreizējais prezidents sociālists Igors Dodons. Oficiāli sociālisti gan joprojām ir vienīgā no nozīmīgākajām Moldovas partijām, kas nav nosaukusi savu prezidenta amata kandidātu, tomēr neviens nešaubās, ka nominēts tiks Dodons, kurš vienlaikus ir arī populārākais politiķis valstī.
Parasti Dodons tiek uzskatīts par izteikti prokrievisku politiķi, kas gan patiesībai atbilst tikai daļēji, jo prezidenta darbi ne tuvu nav tik prokrieviski kā viņa retorika. Pēdējā Dodonam savukārt ir nepieciešama gan Krievijai simpatizējošo vēlētāju balsu piesaistei, gan labu attiecību nodrošināšanai ar Maskavu, kas atver Moldovas precēm Krievijas tirgu, ļauj Moldovas viesstrādniekiem doties darbā uz Krieviju, kā arī īstenot vēl virkni citu valsts ekonomikai nozīmīgu pasākumu.
Sākotnēji vairākums vietējo ekspertu, jāpiebilst, paredzēja Dodonam uzvaru jau vēlēšanu pirmajā kārtā, tomēr situāciju mainīja valsts eksprezidenta komunista Vladimira Voroņina paziņojums par dalību vēlēšanās. Uz ievērojamiem panākumiem Voroņins nepretendē – viņa kandidēšana tiek saistīta ar vēlmi atgādināt par komunistiem pirms nākamgad gaidāmajām Moldovas parlamenta vēlēšanām, tomēr vienlaikus ir skaidrs, ka par viņu pirmajā kārtā balsis atdos daļa to vēlētāju, kuri citādi balsotu par Dodonu.
Proeiropeiskās un pamatā valsts apvienošanos ar Rumāniju atbalstošās apvienotās opozīcijas galvenā favorīte ir partijas Rīcība un solidaritāte līdere Maija Sandu, tomēr viņas izredzes uzvarēt vēlēšanās tiek vērtētas kā atklāti pieticīgas. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka vēlētāju vairākums, lai arī ne pārmēru pārliecinošs, ir vīlies proeiropeiskajā izvēlē, neatbalsta apvienošanos ar Rumāniju un iestājas par labu attiecību uzturēšanu ar Krieviju.
Pateicoties šādam fonam, opozicionāri vēl pirms oficiālās priekšvēlēšanu kampaņas sākuma ir sākuši runāt par gaidāmo vēlēšanu rezultātu viltošanu (par labu Dodonam, protams), kā arī salīdzināt (pie kam bez racionāla pamatojuma) Moldovas prezidentu ar viņa Baltkrievijas kolēģi Aleksandru Lukašenko. Ir vēl arī virkne citu pazīmju, kuras liecina – notiek gandrīz neslēpta gatavošanās valsts prezidenta vēlēšanu rezultātu apstrīdēšanai ar protesta akciju un ielu nemieru starpniecību.
Var arī īpaši nešaubīties, ka "visa demokrātiskā sabiedrība" nekavēsies atbalstīt opozicionārus. Varbūt vienīgi izņemot ASV, kurām nebūs laika par to domāt, jo tur pēc prezidenta vēlēšanām ir iespējami savi nemieri. Neatbildēts paliks vienīgi jautājums, kāds visam iepriekšminētajam ir sakars ar demokrātiju un vēlētāju brīvu izvēli.