Ir skaidri redzams, ka patlaban Eiropā galēji kreisa ideoloģija netiek uzskatīta par būtiskāko risku, jo ES politiķu uzmanība ir fokusēta uz galēji labēju ideju popularitāti Centrāleiropā, uz nestabilitāti, ko rada Apvienotās Karalistes Brexit, kā arī uz nepieciešamību īstenot pret bēgļiem humānu, bet vienlaikus migrāciju kontrolējošu politiku. Līdz ar to komunistisko režīmu pārcietušo tautu vēsturiskās traumas paliek otrajā plānā. Tomēr godīgi jāatzīst arī tas, ka
neviens, izņemot mūs pašus, citu valstu iedzīvotājiem neizskaidros mūsu vēsturi un to, kādēļ daudzus Baltijas valstu iedzīvotājus, ieraugot komunistisko simboliku, pārņem negatīvās emocijas.
Nenoliedzami mūsu vēstures skaidrošanā jau ir paveikts daudz. Būtisku artavu ieguldījuši Eiropas Parlamenta (EP) deputāti no Baltijas valstīm, un, piemēram, EP ēkā Strasbūrā par 1941. gada 14. jūnija deportācijām ikvienam atgādina piemiņas plāksne deportētajiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājiem. Gadu gaitā ir tapuši daudzi profesionāli vēsturnieku veikti pētījumi, un daļa no tiem pieejama svešvalodās, ļaujot mūsu nācijas likteni izzināt ārzemniekiem, no kuriem nevar prasīt, lai viņi lasītu latviski. Plašas iespējas vēstures pētījumu publicēšanā un līdz ar to ārvalstu iedzīvotāju izglītošanā tagad nodrošina internets. Turklāt izpratne par vēsturi rodas arī muzejos. Tā, piemēram, savulaik uz Rīgu atbraukušie portugāļu paziņas pēc tam, kad vairākas stundas bija pavadījuši Okupācijas muzejā, teica, ka viņiem ir bezgala žēl latviešu un citu no padomju režīma cietušo tautu, ka viņi apbrīno mūsu sīkstumu un ka beidzot izprot baltiešu raksturu.
Valstiskā mērogā domājot, ir svarīgi, lai 13. Saeima, nākamā valdība un tie politiķi, kurus nākamgad ievēlēsim EP, saprastu, ka ir svarīgi mūsu vēsturi skaidrot ne tikai pašmāju, bet arī citu zemju iedzīvotājiem.
TrollisJT