Taču man acīs iekrita kāda cita nianse – lai gan procentu izteiksmē minētajiem riskiem pakļauto cilvēku skaita pieaugums varbūt arī neizskatās dramatisks, tomēr, ja ņemam absolūtos skaitļos un asociējam ar konkrētiem līdzcilvēkiem, tas ir daudz.
CSP aplūko vairākas pamatnepieciešamības, kuras lielāks vai mazāks cilvēku skaits nevar atļauties, tomēr ir dažas, kas varbūt skaitliski nav tik biedējošas, tomēr jau atkal – aiz katra cipara stāv konkrēts cilvēks.
Piemēram, pērn ēst gaļu, putnu gaļu vai zivis (vai līdzvērtīgu veģetāro ēdienu) katru otro dienu nevarēja atļauties 9,5% cilvēku (2021. gadā – 7,3%), kas attiecīgi nozīmē, ka pilnvērtīgu uzturu Latvijā nevar atļauties teju katrs desmitais cilvēks no simta! Tas patiesībā ir ārkārtīgi daudz. Tikpat biedējoši ir zināt, ka katrs septītais cilvēks no simta jeb 7,3% aptaujāto pērn nevarēja atļauties uzturēt mājokli siltu. Un arī šeit ir vērojams pieaugums salīdzinājumā ar gadu iepriekš.
Skaidrs, ka pēdējie trīs gadi smagas ekonomiskas sekas radīja ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās pasaules valstīs, kā dēļ cilvēku labklājība kritās visur. Tomēr, šķiet, Latvijā cilvēki šīs grūtības izjūt krietni smagāk nekā, piemēram, Vācijā vai Spānijā, kur pēdējā gada laikā tomēr netika piedzīvots tik dramatisks inflācijas lēciens, kas, ņemot vērā, ka minētais CSP pētījums tika veikts pērn no janvāra līdz jūnija beigām, ļauj izdarīt ticamu pieņēmumu, ka tad, ja šis pētījums būtu īstenots no pagājušā gada septembra līdz šā gada martam, dati būtu vēl skaudrāki. Sevišķi, piemēram, pārtikas sadaļā, zinot, cik dramatisku lēcienu piedzīvoja pārtikas produktu cenas.
Līdz ar to valdībai paralēli lielajiem un stratēģiskajiem ekonomikas transformācijas un viedās reindustrializācijas plāniem tomēr gana daudz uzmanības vajadzētu veltīt tieši tam, vai un cik daudz paēduši ir mūsu līdzcilvēki. Jo vēlreiz – aiz katra procenta, aiz katra sausā skaitļa ir cilvēks varbūt pusbadā.