Protams, mēs nezinām, kādas būs aktualitātes tad, kad tuvosies 2026. gada 1. janvāris. Pēdējos gados Covid-19 pandēmija un Krievijas agresija Ukrainā ir mainījusi sabiedrības dienaskārtību ļoti būtiski, un 2019. gadā to neprognozēja pat visnotaļ erudīti analītiķi.
Tomēr diskusijas par to, vajag vai nevajag Latvijas nodokļu maksātāju naudu tērēt tam, lai veidotu mediju saturu krievu valodā, liek uzdod jautājumu – vai tiešām daži politiķi un tie, kuri viņiem piebalso, līdzcilvēkus uzskata par absolūti naiviem?
Vispirms jau naivs ir arguments, ka mediju saturs dzimtajā valodā nodrošina to, ka var mainīt šī medija lietotāju uzskatus. Covid-19 krīzes laikā cilvēkus, kuri bija kategoriski pret vakcinēšanos, nepārliecināja vēstījumi viņu dzimtajā valodā, un tas attiecas arī uz latviešiem. Šogad mēs redzam, ka personas, kuras ir konservatīvas attieksmē pret cilvēktiesībām un ģimenes jēdzienu, nepārliecina liberāļu retorika, un liberāļus nepārliecina konservatīvo argumenti, pat ja dzimtā valoda konservatīvajiem un liberāļiem ir vienāda.
Pagaidām mūsu valstī pastāv sabiedriskie mediji krievu valodā, bet vienlaikus ir arī cilvēki, kuri pauduši naidīgu attieksmi pret Ukrainu, kā arī pret Latvijas atbalstu Ukrainai. Pētījumu centra Latvijas fakti veiktā aptauja, ko šā gada 4. februārī publiskoja LETA, atklāja, ka Krievijas iebrukumu Ukrainā atbalsta 4% mūsu valsts iedzīvotāju. Protams, tas nav liels īpatsvars, bet, ja jau pretspēks Kremļa propagandai ir sabiedrisko mediju saturs krievu valodā, tad šim īpatsvaram vajadzēja būt nevis 4%, bet 0,04%.
Te jāakcentē nākamais apbrīnojami naivais arguments – izlikšanās nezinām, ka daudzi cilvēki gan klasiskajos medijos, gan sociālajos tīklos meklē informāciju, kas atbilst viņu uzskatiem, nevis ir tiem pretēja, turklāt to veicina sociālo tīklu algoritmi un iespēja bloķēt oponentus. Līdz ar to Kremļa ideoloģijas fans vienkārši meklēs saviem uzskatiem atbilstošus viedokļus, un tas attiecas arī uz dažādu citu uzskatu piekritējiem.
Neapšaubāmi mūsu sabiedrībā ir intelektuāli eksperti, kuri spēj atrast metodes, ar kādām Latvijai stāties pretī no Austrumiem nākošajam hibrīdkaram, bet skaidrs, ka ar vientiesību un politisko populistu lozungiem tas nav panākams.