Atziņa – nevajag vaimanāt, ka mūsu valsts šodien labklājības ziņā atpaliek no Ziemeļvalstīm un Rietumeiropas, bet vajag sev atgādināt, cik grūtos apstākļos Latvija atradās vēl pirms nepilniem 30 gadiem, izskanējis arī Rīga TV 24 sabiedriski politiskajās diskusijās, kas šovasar aizpilda šādu diskusiju brīvo nišu tikmēr, kamēr sabiedriskā televīzija LTV saviem skatītājiem piedāvā iepriekš rādītus ārvalstu seriālus un ideoloģiski nožēlojamas padomju laika filmas.
Arguments, ka paveikts ir daudz, šķiet loģisks paaudzei, kas pieauga līdz ar šo valsti – atjaunoto Latvijas Republiku, taču vēlētāju vecuma amplitūda ir daudz plašāka.
Šoruden Saeimas vēlēšanās balsos arī jaunieši, kuri dzimuši aptuveni desmit gadu pēc neatkarības atjaunošanas un būs sasnieguši 18 gadu vecumu. Un saprotams, ka šiem jauniešiem maz interesē, kāda bija dzīve pirms 1990. gada, toties interesē tas, vai Latvijas augstskolas spēj piedāvāt konkurētspējīgu izglītību, un tas, vai pēc dažiem gadiem mūsu valstī būs iespējams atrast normāli apmaksātu darbu un veidot savu biznesu.
Tāpat jauniešiem ir būtiski, vai valsts spēj piedāvāt atbalstu studiju kredīta, mājokļa kredīta un uzņēmuma veidošanas sākuma kapitāla iegūšanai. Formulējot filozofiski, jauniešiem ir svarīgi, vai pie varas esošie politiķi veidos tādu valsti, kurā arī jaunieši jutīsies vajadzīgi un novērtēti.
Diemžēl pagaidām rodas iespaids, ka politiķi aizrāvušies ar savstarpējiem apvainojumiem, kas bieži izskatās pēc prastas politisko konkurentu zākāšanas, un, pat ja atceras par vēlētājiem, tad vienīgi par vecāko paaudzi, kam ļoti svarīgs ir pensijas lielums un ļoti interesē čekas maisu atvēršana, lai uzzinātu, kurš no padomju laika studiju biedriem un kolēģiem čekas ziņotāju sarakstos būs, kurš nebūs ieraugāms.