CSP dati gan nedod iemeslu priecāties par tūristu skaita pieaugumu, taču 0,1% nav milzīgs kritums – it īpaši pēc valsts simtgades pasākumu un Dziesmu svētku gada. Turklāt gan pašmāju, gan starptautiska mēroga tūrisma eksperti jau daudzkārt uzsvēruši, ka oficiālo naktsmītņu statistika neietver tos ceļotājus, kuri uzturējušies pie draugiem, paziņām vai arī neoficiāli īrētos dzīvokļos. Šī statistika neietver arī tos ceļotājus, kuri ierodas ar jūras transportu uz vienu dienu, piemēram, tūristus no Zviedrijas, kuri no rīta ierodas Rīgas ostā ar prāmi no Stokholmas un tajā pašā vakarā dodas atceļā, kā arī starpvalstu kruīzu kuģu pasažierus, līdz ar to reālais ārvalstu viesu skaits ir lielāks. Taču tas, ka atbildīgajām institūcijām būtu jādomā par jaunām metodēm datu apkopošanā, ir tikai viens, jau gadiem apspriests aspekts un noteikti nav pats būtiskākais problēmjautājums.
Cits, daudz svarīgāks aspekts ir tas, ka ārvalstu viesi joprojām koncentrējas galvenokārt Rīgā, kur šā gada trešajā ceturksnī nakšņojuši 66,7% ārvalstu ceļotāju, savukārt tādas tūrisma jomā ambiciozas pilsētas kā Liepāja un Daugavpils atpaliek ļoti ievērojami. (Liepājā – 2,5% ārvalstu viesu, Daugavpilī – 1%).
Iespējams, viesnīcu piedāvājums neatbilst tūristu vēlmēm, kā arī pietrūkst starppilsētu autobusu un vilcienu, kas ļautu raiti un vienkārši nokļūt no Rīgas Liepājā vai Daugavpilī.
Un varbūt nav tik pievilcīga piedāvājuma, kas vispār mudinātu ārvalstu tūristus izbraukt ārpus Rīgas. Nenoliedzami gan Liepāja ar koncertzāli Lielais dzintars, gan Daugavpils ar Marka Rotko Mākslas centru cenšas ieiet globālajā tūrisma apritē, taču izskatās, ka vēl ir daudz ko darīt.
To, ka jāveicina ārvalstu viesu uzņemšana ne tikai Rīgā, bet arī citur Latvijā, par tūrisma jomu atbildīgā Ekonomikas ministrija uzsver jau gadiem. Mainās ekonomikas ministri un politiskie spēki, kas vada šo ministriju, bet joprojām dzirdamas tās pašas runas, ka vairāk jāsadarbojas valsts sektoram, pašvaldībām un uzņēmumiem. Bet ko tālāk?
rūgtā patiesība