Šoreiz kaut kā nav ieslēdzies līdzīgos gadījumos tipiskais liberālā spārna slavinātāju koris. Lai kā varbūt prezidentam negribētos, liberāļi viņam nekad nepiedos tādas "nacionālistiski viduslaicīgas" iniciatīvas kā, piemēram, Satversmes preambula vēl pirms prezidentūras vai Latviešu vēsturisko zemju likums viņa prezidentūras laikā. Šis spārns viņu gan arī nekritizēs tik ilgi, kamēr E. Levits būs galvenais atbalstītājs, gādīgais papus premjeram Krišjānim Kariņam un kamēr pats Kariņš piekops "pareizu" politiku.
Kritiskas balsis drīzāk izskan no neitrālu politikas vērotāju vai konservatīvāk noskaņotu politiķu puses. Pamatā par to pašu Kariņa koalīcijas balstīšanu par katru (pat par prezidenta institūcijai neraksturīgi zema reitinga) cenu vai maigākā versijā – par neieinteresētību vai nespēju risināt aktuālus iekšpolitiskos jautājumus. Kaut vai brīdī, kad bija redzama Kariņa valdības totālā izgāšanās ar vakcīnu iepirkumu, kas iekšpolitiski aktīvāka prezidenta gadījumā, iespējams, būtu rezultējusies ar valdības nomaiņu.
Te mums jāatduras pret iespēju loku, kuru prezidentam nosaka Satversme un uz kura ievērošanu E. Levits kā "konstitucionālists" varētu būt īpaši predisponēts. Iekšpolitisko jautājumu risināšanā bez neformālām konsultācijām ar politiskajām partijām un citiem varas atzariem (kas autoritatīva prezidenta gadījumā var būt būtiskas!) prezidenta rīcībā ir šādi instrumenti: tiesības pieprasīt Saeimas prezidijam sasaukt Saeimas sēdes, tiesības sasaukt un vadīt ārkārtas Ministru kabineta sēdes ar paša noteiktu darba kārtību, tiesības ierosināt likumus un pats smagākais ierocis, kas Latvijas vēsturē pēc neatkarības atjaunošanas ir izmantots tikai Valda Zatlera Rīkojuma Nr. 2 gadījumā, – tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu.
E. Levits nav bijis īpaši čakls šī arsenāla izmantošanā. Prezidenta kanceleja viņa darbības otrā gada pārskatā min tikai dažas likumdošanas iniciatīvas. Tāpat prezidents esot ieviesis jaunu instrumentu – Valsts prezidenta viedokli par likumu. Cik liela ir šī "instrumenta" nozīme, rāda kaut vai Kariņa atbilde uz aicinājumu koriģēt sociālā nodokļa "reformu" attiecībā uz pašnodarbinātajiem un nepilna laika darbiniekiem – viņš tam pagaidām neredzot pamatu! Tāpēc, iekams Levita kungs nesapratīs, ka viņa maigo cimdiņu politika pret "neaizskaramo" Kariņu un viņa alkatīgajiem koalīcijas partneriem nav īstais instruments, lai panāktu būtiskas izmaiņas, kuru nepieciešamību esot parādījusi Covid-19 krīze, itin nekas nemainīsies.