Pēdējā laikā mūsu sabiedrībā plaši tiek diskutēts par skolu reformu, un pozitīvais ir tas, ka tiek atzīts – sākumskolai jāatrodas tuvu skolēnu mājām, savukārt vidusskolai jānodrošina zināšanu kvalitāte. Ikviens no šodienas pieaugušajiem – arī jebkurš pedagogs, pašvaldības vadītājs vai Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdnis – taču pats reiz ir bijis skolas vecuma bērns un, mazliet pacenšoties, noteikti spēj atcerēties, ka dzīves uztvere septiņu, astoņu gadu vecumā visai būtiski atšķiras no dzīves uztveres 17–18 gadu vecumā.
Sākumskolas skolēnam svarīgs ir atbalsts, kas palīdz gan iejusties izglītības sistēmā, gan stiprināt interesi par mācībām, un svarīgs ir arī drošs, ne pārāk ilgs ceļš no mājām līdz skolai un atkal mājup. Savukārt vidusskolēni ir gandrīz pieauguši cilvēki, kuri uzreiz pēc izlaiduma, iespējams, uzņemsies nopietnus intelektuālus un profesionālus izaicinājumus, dosies vienatnē studēt vai strādāt uz citu valsti vai arī Latvijā īstenos drosmīgus biznesa projektus.
Lai šolaiku skolēnu paaudzes talanti paliktu mūsu valstī, lai atgrieztos Latvijā pēc studijām vai darba ārvalstīs, ļoti būtiski ir tas, lai viņiem skolas gadi saistītos ar patīkamiem iespaidiem, ar to, ka viņu talanti tikuši pamanīti un novērtēti.
Protams, liela atbildība te ir katra talantīgā bērna ģimenei, taču līdz ar ģimeni – arī skolai. Ja mūsu valstī būs maz tādu skolu, kas attīsta jaunās paaudzes talantus un dod jauniešiem pārliecību, ka Latvijā iespējams savus talantus realizēt, ja laiks līdz skolas beigām un pieauguša cilvēka dzīves sākumam daudziem šolaiku skolēniem asociēsies ar pesimistisku vidi, no kuras pēc iespējas ātrāk jāizraujas, tad statistikas dati turpinās rādīt to, ka no mūsu valsts aizbrauc daudz cilvēku, bet atgriežas maz, un Latvijas uzņēmēji turpinās runāt par to, ka bez talantīgiem ārzemniekiem un vispār bez jebkādiem viesstrādniekiem nu nekādi neiztikt.
Dostojevskis