Nu visu skati vērsti uz Valsts prezidentu. Pat visdemokrātiskāk noskaņotie no ievēlētajiem kā mantru skandē Satversmes 56. pantu, kas nosaka, ka Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents. Bez "cara tētiņa", kas visu izdara visu vietā, tiešām vairs nekā? Ko rāvās būt tautas priekšstāvjos, ja tik ātri jāatzīst sava nespēja? Un ko līdz, ja Valsts prezidents kādu nosauktu, ja tā veidotajam Ministru kabinetam tāpat nepieciešams Saeimas atbalsts un tātad deputāti var izbalsot pat vislabāko no vislabākajām valdības komandām?
Jā, dzird sakām, ka vairākums deputātu ir, kā saka, pirmo reizi ar pīpi uz jumta, vajagot vairāk laika, lai viņi apgūtu gan sarunu vešanas prasmes, gan apzinātos, ko var, ko nevar panākt šajā nebūt ne vienkāršajā situācijā. Bet, piedodiet, vai Saeima ir kāda mācību iestāde? Tiem, kas sevi mums pirms vēlēšanām prezentēja kā visu zinoši, visu protoši, vēl pašiem jāmācās būt par politiķiem? Tad nu gan mums gadījušies dārgi tie skolēni. Pierakstiet izdevumus par šo demokrātijas skolu izglītības budžetam – ja ne citādi, tad vismaz nozares finansējuma skaitļi izskatīsies labāk...
Vai varbūt mēs paši – vēlētāji – šajā gadījumā esam skolēnu lomā un nu ilgā valdības tapšana un politiķu nespēja sākt pildīt mums dotos solījumus nav nekas cits kā mūsu pašu kļūdaini, pavirši veikta mājasdarba sekas? Nepratām atšķirt politikas amata meistarus (labā nozīmē) no tukšu solījumu bārstītājiem? Nebijām ņēmuši vērā kaut vai nu jau vairāk kā simt gadu seno boļševiku pieredzi, ka no matrožiem nekādi dižie ministri nevar sanākt, pat ja apsēsti ar revolucionāru pārliecību? Ja tā, tad tiešām nekas cits neatliek kā nogaidīt, līdz savēlētie praksē iziet augsto politikas skolu, lai arī cik dārgi mums, nodokļu maksātājiem, tas nāktos.
Enģeļa viesis
TrollisJT > Grāmatvedis
kolhoza galvenais grāmatvedis