Galvenais atzinums ir, ka šā gada vēlēšanas var kļūt par pirmajām EP pastāvēšanas vēsturē, pēc kurām vairākums parlamentā piederēs nevis "lielajai koalīcijai" – Eiropas Tautas partijas, kā arī sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupām –, bet gan labējiem un "populistiski labējiem" spēkiem. Turklāt vēlētāju nosliekšanās pa labi nozīmēs, ka pieaug atbalsts nevis tradicionāli konservatīvajām, bet gan labēji populistiskajām partijām.
ECRF paredz, ka labējās un labēji populistiskās partijas kļūs par uzvarētājām EP vēlēšanās deviņās savienības dalībvalstīs (Austrijā, Beļģijā, Čehijā, Francijā, Itālijā, Nīderlandē, Polijā, Slovākijā un Ungārijā), bet vēl citās deviņās dalībvalstīs, tajā skaitā arī Latvijā un Igaunijā, iegūs otro vai trešo lielāko vēlētāju atbalstu. Rezultātā dažādas raudzes labējo politisko grupu deputātu skaits EP var palielināties no līdzšinējiem 43% līdz 49%, un papildus jāņem vērā, ka labēji būs orientēts arī vairākums neatkarīgo, pie politiskajām grupām nepiederošo deputātu.
Vienlaikus gan tiek atzīts, ka pagaidām nav skaidrs, kurai no EP politiskajām grupām var pievienoties vismaz 28 nacionālo partiju pārstāvji, un arī atgādināts, ka gan EP politiskās grupas, gan arī dažādas valstis pārstāvoši deputāti balsojumos kādas striktas disciplīnas neesamības dēļ mēdz balsot visdažādākajās kombinācijās, tomēr prognozi šie atzinumi nemaina. Galvenās ECFR bažas tikmēr ir par to, ka šāds EP deputātu sastāvs apdraudēs Eiropas Savienības (ES) Zaļā kursa (vai precīzāk – Zaļā darījuma) nākotni, kā arī novedīs pie lielākām vai mazākām izmaiņām tādos jautājumos kā attieksme pret imigrāciju, atbalsts Ukrainai u. c.
Ja nu pētījumā kam nav pievērsta uzmanība, tad tam, kamdēļ Eiropas vēlētāji ir gatavi gana radikāli nosliekties labējā virzienā. Galvenie iemesli šeit acīmredzami ir divi. Pirmkārt jau, sistēmiskās partijas sen atšķiras vairs ne ar darbiem, bet galvenokārt ar nosaukumiem un ir ieslīgušas vispārējā rutīnā, kamdēļ nespēj adekvāti reaģēt uz šā brīža izaicinājumiem. Otrkārt – nacionālajās vēlēšanās balsots vairāk tomēr tiek, balstoties uz pragmatiskiem apsvērumiem, kamēr EP, kura darbība vēlētāju ikdienā nav saredzama, vēlēšanās pastāv iespēja ļaut vaļu patiesajām emocijām. Kurš vainīgs – tā kā būtu skaidrs, atliek jautājums – ko darīt?