Politisku, ģeogrāfisku un vēsturisku faktoru ietekmē Latvijā un kopumā Baltijā augusi spriedze, un te jāatceras, ka tieši 23. augustā pirms 83 gadiem tika parakstīts lielvaru impērisko ambīciju apliecinājums – bēdīgi slavenais Molotova-Ribentropa pakts.
Ir pamats uzskatīt, ka lielai daļai Latvijas sabiedrības, neatkarīgi no tautības un dzimtās valodas, ir skaidrs, ka patlaban vērojamā visaptverošā, pret Krieviju vērstā retorika un ekonomiskās sankcijas, kā arī vēlme beidzot atbrīvoties no padomju ideoloģiju slavinošajiem pieminekļiem, kas iepriekš aktualizēta vien pa retam, ir sekas tam, ka 24. februārī Krievija iebruka Ukrainā, turklāt karo ļoti brutālā veidā, sagraujot dzīvojamos kvartālus un nogalinot civiliedzīvotājus. Ja nebūtu Maskavas sāktā kara, tad pār Krieviju neveltos milzīgais nosodījuma vilnis ar visām no tā izrietošajām sekām.
Tomēr tajā pašā laikā rodas iespaids, ka ir tāda krievvalodīgo kopienas daļa, kas šo kopsakarību, ka nosodījums ir atbildes reakcija uz Krievijas sākto karu, nesaskata vai arī nevēlas saskatīt, turklāt tiecas sevi attēlot kā upuri, kam jāklausās ziņas par to, kā tiek nosodīta Krievija, kam atņem ierastos pieminekļus un sašaurina iespējas sazināties krieviski. Turklāt gluži banālās, sadzīviskās situācijās izpaužas tāds naids pret latvisko, kāds multikulturālajā Rīgā nav bijis manāms pat Tautas frontes un Interfrontes pretstāves laikā. Te gan ir būtiski uzsvērt, ka šāds iespaids rodas ne jau par visiem krieviem, bet tikai par nelielu krievvalodīgo kopienas daļu.
To ņemot vērā, izglītojošais darbs būtu jāveic gan tiem politiķiem, kuri orientējas uz krievvalodīgo elektorātu, gan tiem medijiem, kas orientējas uz krievvalodīgo auditoriju. Mūsu sabiedrībai ir tiesības no tiem cilvēkiem, kas pretendē būt par krievvalodīgās vides viedokļu līderiem, prasīt, lai viņi saviem sekotājiem izskaidrotu, ka negatīvā reputācija, ko ieguvusi Krievija, ir tikai un vienīgi šīs valsts pašas un tās politiskās vadības vaina.
Visai miermīlīgajai latviešu nācijai nav raksturīga konfliktēšana ar citām tautām. To pašu var teikt arī par mūsu kaimiņiem igauņiem. Taču, ja reiz ir pienācis brīdis, kad krieviskajā rūpniecības pilsētā Narvā un tās apkārtnē, pēc Igaunijas valdības lēmuma, no publiskās telpas ir aizvākti pieminekļi ar padomju simboliku, tad krievvalodīgajai sabiedrības daļai būtu jāizprot, kādēļ tas noticis tieši šovasar.