Viens arguments, ar ko tiek pamatota nepieciešamība izbeigt atbalstu, ir tāds, ka Latvijā esot strādājošo trūkums. Tomēr statistikas dati rāda ko citu. Šā gada martā faktiskā bezdarba līmenis bija 9,1% un mūsu valstī bija 87,7 tūkstoši bezdarbnieku, kas ir par 11,1 tūkstoti vairāk nekā 2020. gada martā. Turklāt kopš otrās ārkārtējās situācijas izsludināšanas pērn novembrī bezdarbnieku skaits ir pieaudzis par 13 tūkstošiem, vēsta Centrālā statistikas pārvalde. Savukārt Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto vakanču skaits šā gada martā bija vien nedaudz vairāk par 18,2 tūkstošiem. Tātad bezdarbnieku skaits pārsniedz brīvo darba vietu skaitu gandrīz piecas reizes vai gandrīz par 70 tūkstošiem.
Skaidri redzams, ka apgalvojumam – valsts atbalsts jāpārtrauc tāpēc, ka trūkst brīvu darbaroku, – nav nekāda pamata. Tas, ka atšķiras bezdarbnieku profesionālās prasmes un darba devēju prasības, bet pārkvalificēšanās iespējas ir nepietiekamas, un tas, ka darbinieki ir nepieciešami Valmierā vai Jelgavā, turpretī īpaši augsts bezdarba līmenis ir Latgales austrumos, bet mobilitātes veicināšana gandrīz nenotiek, nav nekas jauns, tā bija jau ilgi pirms pandēmijas. Pārtraucot valsts atbalstu Covid-19 krīzes skartajiem uzņēmumiem, šīs Latvijai jau gadiem raksturīgās problēmas nezudīs.
Otrs arguments, ar ko tiek pamatota nepieciešamība izbeigt atbalstu, ir tāds, ka uzņēmumi un to darbinieki pieradīšot saņemt naudu par nekā nedarīšanu. Taču te jānorāda, ka nestrādāšana nav brīva izvēle, bet pandēmijas uzspiesta situācija.
Tomēr, raugoties uz valsts atbalsta ietekmi plašāk, nav noliedzams, ka ir vajadzīga ilgtermiņa, nevis īstermiņa stratēģija. Kopš brīža, kad tika izsludināta pirmā ārkārtējā situācija, pagājuši jau vairāk nekā 13 mēnešu.
Uzņēmumi "iekonservētā" statusā var atrasties pusgadu, it īpaši, ņemot vērā, ka daudzām ar cilvēku pārvietošanos un pulcēšanos saistītām jomām ir raksturīga sezonalitāte, bet ne jau ilgāk par gadu.
Tāpēc pie varas esošajiem politiķiem vajadzētu nevis sīkumaini strīdēties par veikalu kvadrātmetriem, atļautajām un aizliegtajām precēm vai dažiem eiro, bet kopā ar ekspertiem sagatavot un ieviest nosacījumus, lai pēc iespējas lielāka daļā pagaidām vēl dzīvotspējīgo uzņēmumu, ievērojot epidemioloģisko piesardzību, varētu atsāk darbu. Ja ne maijā, tad jūnijā.