Parīze kā ceturtā globālā galvaspilsēta

Gandrīz tajā pašā laikā Francijas ekonomikas ministrs Bruno Lemērs intervijā izdevumam Financial Times paziņoja par Parīzes plāniem palielināt eiro lomu starptautiskajos norēķinos un pretdarboties ASV kā "pasaules tirdzniecības žandarmam". Lemērs, jāpiebilst, neoficiāli tiek uzskatīts par pašu ietekmīgāko ministru Francijas valdībā, ievērojamas daļas valsts elites interešu pārstāvi publiskajā telpā. Aiz Lemēra muguras stāv vienlaikus kā Francijas lielie kapitāli, tā vēsturiskā aristokrātija, un viņa viedoklis attiecīgi ir arī šīs valsts pašu bagātāko un ietekmīgāko cilvēku viedoklis.

Protams, jebkuram politiskam paziņojumam vienmēr var būt arī savi zemūdens akmeņi un slēpti zemteksti,

tomēr Francijas ietekmīgākie politiķi šajā gadījumā, pēc visa spriežot, ir nolēmuši spēlēt ar atklātām kārtīm.

Makrona un Lemēra izteikumi būtībā ir līdzvērtīgi paziņojumam, ka Parīze ne tikai vēlas, bet arī ir gatava rīkoties, lai kļūtu par ceturto globāla mēroga ģeopolitisko galvaspilsētu. Līdztekus Vašingtonai, Pekinai un Maskavai.

Iecere nepavisam nav tik utopiska, kā varētu šķist pirmajā brīdī. Francija ir pasaules mēroga neokoloniāla lielvalsts, kodolvalsts, ANO Drošības padomes pastāvīgā dalībvalsts, Parīzei ir vēl virkne arī citu priekšrocību. Pēc Lielbritānijas aiziešanas no ES Francija paliek vienīgā valsts aliansē ar šāda mēroga pieredzi un iespējām. Atšķirībā no Berlīnes Parīze jau ir piedzīvojusi pasaules galvaspilsētas statusu un nešaubīgi ir mācījusies no savulaik pieļautajām kļūdām. Arī uzskats, ka ES vadošā valsts ir Vācija, bet nozīmīgākā galvaspilsēta – Berlīne, nepavisam nav iecirsts akmenī. Lai arī Vācijas ekonomika ir jūtami jaudīgāka, Francijas diplomātiskais (vai pareizāk – ģeopolitskais) potenciāls novērš šo nepilnību.

Kopumā var teikt, ka Vācijas līderība apvienotajā Eiropā nebija apstrīdama tās pasaules kārtības ietvaros, kur dominēja ekonomiskie parametri. Tagad kopējā situācija mainās, un, lai cik svarīga arī būtu ekonomika, tā tomēr zaudē savu dominējošo nozīmi.

Jaunas pasaules kārtības veidošanās laikā priekšplānā izvirzās jau citas kvalitātes, un apvienotajā Eiropā tādas piemīt galvenokārt Parīzei.

Tās nav ambīcijas, kas radušās tukšā vietā, bet izsvērts un pārdomāts lēmums, vismaz tik lielā mērā, cik vispār pārmaiņu laikā ir iespējams runāt par pārdomātiem lēmumiem un nākotnes plāniem.

Pat ja Francijas politiķu izteikumus šobrīd vēl var uzskatīt par sava veida taustīšanos un atbalsta meklējumiem, ir maz šaubu, ka jau drīzā nākotnē Parīzes rīcības plāni iegūs ļoti konkrētas aprises. Pretējā gadījumā šie manifesti vienkārši zaudē jebkādu jēgu, un ir grūti noticēt, ka tāda līmeņa politiķi kā Makrons un Lemērs runā tikai runāšanas pēc. Tas savukārt nozīmē, ka arī Latvijas ārpolitikai nāksies pārskatīt dažas šķietami nesatricināmas aksiomas.