Tas, ka politiķi un viņu lēmumi nekad nebūs patīkami un pieņemami visai sabiedrībai, ir pilnīgi saprotama likumsakarība, taču pašreizējā situācija šajās attiecībās teju ik dienu sasniedz jaunu zemāko līmeni, pat par spīti tam, ka visu laiku šķiet – zemāk vairs nav kur krist.
Ļoti iespējams, viens no politiķu nepieredzēti lielās augstprātības iemesliem ir fakts, ka šobrīd politiskās partijas, sasniedzot noteiktus rādītājus, ir tiesīgas saņemt ļoti apjomīgu finansējumu no valsts budžeta, proti, visu nodokļu maksātāju kabatām. Un ļoti izskatās, ka labi domātā ideja padarīt partijas finansiāli neatkarīgas no tā sauktajiem "lielajiem sponsoriem" ir pilnībā sagrauta pašu politiķu rokām.
Kādēļ tāds viedoklis? Ļoti vienkārši – nespēju iedomāties situāciju, ka agrākajā finansēšanas sistēmā politiķi uzdrošinātos tik klaji ignorēt uzņēmēju, darba ņēmēju un būtībā visas sabiedrības viedokli, piemēram, par nodokļu reformas sagaidāmajām traģiskajām sekām, vai ākstītos (jā, citu apzīmējumu nevaru atrast) ar "stabiņgeitu" galvaspilsētā, piemēram, vispirms likvidējot invalīdu stāvvietas un tikai pēc sabiedrības sašutuma sarkastiski paziņojot: "Mieru, tikai mieru! Stāvvietas atjaunosim rīt." Skaidrs, ka šāda partija un tās politiķi ļoti ātri nonāktu politiskajā izgāztuvē, jo neviens loģiski domājošs cilvēks neatvēlētu ne centa no sava maka politiķiem, kas grauj viņa labklājību.
Būtībā šodien politiķi, viņuprāt, var darīt pilnīgi jebko, ko uzskata par pareizu, un neņemt vērā nevienu viedokli, kas nesaskan ar viņu uzskatiem. Turklāt katastrofālākais šajā situācijā ir fakts, ka šie politiķi savas spēlītes un eksperimentus organizē ne jau par savu naudu, bet mūsu samaksātajiem nodokļiem. Līdzīgi kā veselības ministrs nupat izdomājis (un izskatās – saņēmis premjera piekrišanu) organizēt "vakcinācijas loteriju", lai stimulētu cilvēkus potēties pret Covid-19. Jau tagad nojaušams, ka loterijas organizēšana aprīs kārtējos ar daudzām nullēm rakstāmos eiro, taču neviens, uzsveru – neviens (!), nevar garantēt, ka tāpēc strauji pieaugs vakcinācijas temps. Un ja nepieaugs? Vai ministrs un premjers uzņemsies atbildību un aizies no politikas? Diez vai. Taču tikmēr Latvija atšķirībā no kaimiņiem turpina strauji grimt zem ūdens.