Šis aicinājums izskanēja Taibei ikgadējā drošības konferencē, un, lai arī Taivānas prezidente diplomātiski izvairījās pieminēt valsti, pret kuru alianse būtu vērsta, ir skaidrs, ka iecere vērsta pret kontinentālo Ķīnu. Tieši tāpat ir skaidrs, ka galvenā šīs ieceres virzītāja ir nevis Taivāna, bet gan ASV, kuru pārstāvji konferences gaitā Ķīnu atklāti dēvēja par demokrātisko valstu alianses pretinieci.
Ķīna un Taivāna vēl kopš 1949. gada, jāatgādina, abas ir pasludinājušas pretenzijas uz visu vēsturisko Ķīnas teritoriju, kamdēļ pārējām pasaules valstīm nākas izvēlēties, ar kuru no abām Ķīnām tās uztur diplomātiskās attiecības. Pārliecinošas priekšrocības šajā ziņā, protams, ir Pekinai, jo Taivānu diplomātiski atzīst vien nepilni divi desmiti maznozīmīgu pasaules valstu.
Šo pretenziju saglabāšana arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kamdēļ Taivāna, kura de facto ir neatkarīga valsts, atsakās oficiāli pasludināt neatkarību. Otrs iemesls ir bažas par Pekinas iespējamo militāro atbildi šādā gadījumā, jo Ķīnā jebkuri Taivānas politiķu izteikumi, kuru ietvaros tiek pieļauta neatkarības pasludināšana de iure, nekavējoties tiek traktēti kā separātisms, kā arī noved pie spēka demonstrējumiem. Vienlaikus Pekina nav atmetusi cerību panākt abu Ķīnu apvienošanos, balstoties uz principu – viena valsts, divas sistēmas, lai gan šī ideja Taivānā nav īpaši populāra.
Pieaugot ASV un Ķīnas globālajām domstarpībām, Vašingtona cenšas izveidot reģiona valstu apvienību, kura sastāv no Indijas, Japānas, Dienvidkorejas un Austrālijas un kuras mērķis ir ierobežot Ķīnas ietekmes pieaugumu. Taivānas prezidentes paziņojums attiecīgi liecina par Taibei gatavību tādā vai citādā veidā pievienoties šai apvienībai, kas iepriekš pieminēto apstākļu dēļ jau ir izraisījis asu Pekinas pretreakciju.
Tiesa, arī īpaši aizrauties ar dalību pret Ķīnu vērstās aliansēs Taivāna nevar. Pēdējo divu desmitgažu laikā Taibei ir izveidojusies vērienīga ekonomiskā sadarbība ar Pekinu, un gadījumā, ja Taivāna pārkāps Pekinas novilktās sarkanās līnijas, var nopietni ciest tās tautsaimniecība. Ķīna, ņemot vērā valsts mērogus, zaudējumus tikpat kā nejutīs, kamēr Taivānai tie var kļūt par nopietnu triecienu. Apmēram tas pats attiecas arī uz pārējām minētajām valstīm, izņemot Indiju.
Ekonomiski apsvērumi, kā arī nevēlēšanās iesaistīties konfliktā, kas daudzās reģiona valstīs tiek traktēts kā Ķīnas un ASV pretimstāvēšana, arī liek vairākumam citu valstu – iespējamo pretķīnas koalīcijas dalībnieču – atklāti vairīties no viennozīmīga atbalsta paušanas vienai vai otrai pusei. Tas savukārt liek šaubīties par ASV iecerētās efektīvās pretdarbības Ķīnas ekonomiskās un politiskās ietekmes pieaugumam iespējamību gan reģionālā, gan, raugoties plašāk, arī globālā mērogā.