Tomēr šā gada maijā ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka Vašingtona izstājas no kodolvienošanās un atjauno sankcijas. Pirmā sankciju kārta stājās spēkā vēl augustā, bet tagad sankcijas ir atjaunotas pilnā apjomā. Tāpat gadījumā, ja Irāna arī turpmāk atteiksies pildīt no 12 punktiem sastāvošās ASV prasības jeb būtībā ultimātu, Teherānai jau pārskatāmā nākotnē tiek solīti jauni, vēl drakoniskāki ierobežojumi.
Kopumā Vašingtona pat necenšas slēpt, ka tās mērķis ir radīt Irānai iespējami lielākas ekonomiskās problēmas un izraisīt masu neapmierinātību ar esošo varu, kas savukārt ļautu panākt Teherānas atteikšanos no "revolūcijas idejām" un arī ajatollu režīma krišanu. Vēlme nomainīt režīmu savukārt skaidrojama ar ASV reģionālo sabiedroto, it īpaši Izraēlas, interesēm, kā arī ar vēsturisku pazemojumu, kuru 1979. gadā amerikāņiem sagādāja Irānas islāma revolūcija un par kuru revanšēties Vašingtonai joprojām tā arī nav izdevies.
Tajā pašā laikā ar solījumiem padarīt Irānu par izolētu salu Trampa administrācijai nesokas tik spoži, kā tā vēlētos. Tostarp ir paziņots, ka astoņas valstis, tajā skaitā Indija un Ķīna, izņēmuma kārtā vēl 180 dienas ierobežotos apmēros drīkst turpināt Irānas naftas iepirkumus. Šis paziņojums izraisīja ne mazumu dzēlību, jo vairākums sarakstā iekļauto valstu bija skaidri likušas saprast, ka turpinās Irānas naftas importu, neraugoties uz ASV draudiem noteikt pret tām otrreizējās sankcijas.
Vēl svarīgāk, ka piecas pārējās kodolvienošanos parakstījušās valstis – Francija, Lielbritānija, Vācija, Ķīna un Krievija – atsakās gan no tās izstāties, gan ievērot ASV noteiktos ierobežojumus. Pekina un Maskava jau labu laiku neslēpj, ka vairāk neuzskata ASV par dominējošo, bet gan tikai par vienu no lielvalstīm, kuras vadošie rīkojumi Ķīnai un Krievijai ir vienaldzīgi, savukārt Eiropas nozīmīgāko valstu protesti ir dumpis uz kolektīvo rietumu kuģa un uzskatāma liecība, ka arī Eiropā aizvien mazāk tic ASV visvarenībai. Rezultātā Irānas "saukšana pie kārtības" ir ieguvusi papildu jēgu: ASV tā aizvien biežāk tiek uztverta arī kā metode dominējošā statusa saglabāšanai vismaz kolektīvajos rietumos. Tas savukārt nozīmē, ka cīņai ar Teherānu resursi taupīti netiks, tāpat arī metožu ziņā ASV nebūs izvēlīgas, padarot jau tāpat grūti prognozējamo situāciju Tuvajos Austrumos vēl neprognozējamāku un sprādzienbīstamāku.
Meždunarodnijs
fuck Trump, fuck Putin