Daļēji tāpēc, ka politiķi aiz lozungiem un viltus dilemmām nomaskējuši patiesās izšķiršanās, kuras, iespējams, nāksies izdarīt pēcvēlēšanu koalīcijas sarunās. Pat ja patiesībai pēcvēlēšanu rītā atbildīs visur skandinātais apgalvojums, ka Rīgā uzvarēs Aināra Šlesera Latvija pirmajā vietā (LPV), tas pats par sevi vien nesniedz atbildi par varas sadalījumu Rīgā un par tālākajām konsekvencēm uz "lielo politiku". Ar to domāju valdības koalīcijas likteni un partiju tālāko stratēģiju, gatavojoties 2026. gada Saeimas vēlēšanām.
Kāpēc? Jo Rīgas domes vēlēšanas nav par kāda viena saraksta vai mēra kandidāta "uzvaru", kā to kampaņošanas un elektorāta mobilizācijas ērtībām noformulējušas partijas. Uzvarēs tas, kurš būs spējīgs sastādīt valdošo koalīciju, un to politiķi vēlētājiem aizmirst pateikt. Partiju savstarpējā pretkampaņošana, pat to, kurām, pēc politiskās loģikas, nekas cits neatliktu kā rast kompromisus un censties izveidot valdošo pēcvēlēšanu koalīciju, šo kopbildi vēlētājam padara vēl grūtāk uztveramu.
Piemēram, kamēr Progresīvie kopā ar Jauno Vienotību, parakstījuši memorandu par nesadarbošanos ar LPV Rīgas domē, tricina gaisu, ar pirkstu rādīdami uz Nacionālās apvienības it kā aizdomīgo rīcību, jo tā memorandu parakstīt kavējas, tikmēr Suverēnās varas mēra kandidāte Jūlija Stepaņenko savam elektorātam sociālajos tīklos stāsta, ka Šlesers nemaz nav nekāds krievu draugs un viņam pat 9. maijs nav svēts.
Bet viens no centrālajiem priekšvēlēšanu kampaņas maldiem varētu būt visaptverošais priekšstats, ka Šlesers uzvaras gadījumā tā vien alkst mēra amatu iegūt, izveidojot koalīciju ar visiem prokremliskajā maisā samestajiem mošķiem, rosļikoviešus, Stepaņenko un brēmaniešus ieskaitot.
Cenšoties no reitingu nezināmajiem lielumiem prognozēt, kāda būs konkrētu elektorāta grupu aktivitāte, par ko nobalsos krievvalodīgais vēlētājs un cik demotivēts būs latviešu vēlētājs, par atskaites punktu var ņemt politisko loģiku.
Un, lai ko par Šleseru domātu un teiktu viņa oponenti, muļķis viņš nav, un politiskā oža viņam arī nav zudusi. Tāpēc, atceroties Šlesera lozungu šogad ieņemt Rīgu un 2026. gadā nonākt valdībā, vienīgais loģiskais ceļš viņam uz šo mērķi iezīmējas caur koalīciju ar latviskajām jeb proeiropeiskajām partijām. Ap šo arī varētu grozīties pēcvēlēšanu rīta politiskās dilemmas.