Tiesas spriedumi nav jāpielāgo sociālo tīklu lietotāju vēlmēm, turklāt virtuālajā vidē daudzi reaģē emocionāli, neiedziļinoties situācijā gan tāpēc, ka nav vēlēšanās iedziļināties, gan tāpēc, ka sabiedrības vairākumam nav pieejama tāda informācija, kāda ir tiesai.
Tajā pašā laikā arī likumsargu (šī jēdziena plašākajā nozīmē) darbā ne vienmēr viss ir ideāli. Nesen Tieslietu padome atzina par nepieņemamu ģenerālprokurora Jura Stukāna izteikumu žurnālā Ieva saistībā ar Jēkabpils novadā notikušo slepkavību un aicināja ģenerālprokuroru "ievērot profesionālo ētiku". Jāatceras, ka minētā slepkavība izraisīja plašu sabiedrības rezonansi un daudziem lika aizdomāties par to, vai tad, ja viņi tiktu apdraudēti privātu, profesionālu vai politisku motīvu dēļ, likumsargi aizstāvētu viņus pret uzbrucējiem.
Ar uzbrukumu ir saistīts arī kāds nesen pieņemts tiesas spriedums, kas arī tika komentēts sociālajos tīklos. "Divi gadi nosacīta cietumsoda ar divu gadu ilgu pārbaudes laiku un pienākumu apmeklēt Valsts probācijas dienestu – tādu sodu Rīgas pilsētas tiesa pasludināja Valērijam Lazarevam, kuru tiesāja par jaunieša piekaušanu pēc Ukrainas atbalsta pasākuma. Taču atvainošanās cietušajam tiesas zālē tā arī neizskanēja," vēsta sabiedrisko mediju portāls LSM.lv.
Vēstures skolotājs Roberts Ķipurs Facebook šo spriedumu komentējis šādi: "Okupanti turpina nesodīti plosīties. PSRS armijas izsētais un aizmirstais mantojums ir jāatgriež pie Maskavas upes." Protams, skarbi formulēts, bet, ja šāds viedoklis rodas pat inteliģentam, t. i. pedagogam, tad skaidrs, ka tiesu varai spriedumu vajadzētu izskaidrot sabiedrībai.
Turklāt ir divi aspekti, kādēļ šim spriedumam, cienot tiesas neatkarību, uzmanība ir jāpievērš. Pirmkārt, neviens Latvijā nedrīkst tikt apdraudēts tāpēc, ka iestājas par Ukrainu. Mūsu valsts ir oficiāli definējusi, ka atbalsta Ukrainu, Cilvēki Ukrainā mierīgi dzīvoja, tāpat kā mēs Latvijā patlaban mierīgi dzīvojam, līdz 2022. gada 24. februārī viņu dzīvi traģiski izmainīja Krievijas iebrukums.
Otrs ar šo spriedumu saistītais aspekts ir nevis par karu Ukrainā, bet par mums pašiem Latvijā. Pēdējā laikā cirkulē milzums brīdinājumu par finanšu krāpniecību, un mēs esam nonākuši līdz tam, kad daudzi prot atpazīt finanšu blēžu lamatas, bet vājāk ir ar zināšanām, ko darīt tad, ja, piemēram, sabiedriskajā transportā, veikalā vai pilsētvidē sākas nacionāla rakstura konflikts, kas draud kļūt agresīvs, un uz kādu palīdzību no likumsargiem tad var cerēt.