Tajā pašā laikā jau daudz globālāka mēroga ir jaautājumi, par kuriem NATO dalībvalstu vidū ir iespējama labākajā gadījumā formāla, nevis reāla vienprātība.
Pirmkārt jau jaunajā NATO stratēģijā, kuru alianse apstiprinās samitā, tiks oficiāli mainīts Krievijas statuss, atzīstot, ka tā vairs nav NATO partnervalsts, bet gan apdraudējums mieram, drošībai un stabilitātei. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā alianses amatpersonas arī ir atzinušas, ka organizācijai vairāk nav saistoša 1997. gadā parakstītā NATO un Krievijas vienošanās par savstarpējām attiecībām, kas paredz būtiski nepalielināt alianses spēku pastāvīgu klātbūtni Austrumeiropā. Krievija, iebrūkot Ukrainā, šo vienošanos jeb Pamataktu ir būtībā anulējusi, un attiecīgi NATO vairāk nav šķēršļu klātbūtnes alianses austrumu spārnā ievērojamai palielināšanai. Vai NATO paplašinātās klātbūtnes bataljoni Baltijas valstīs tiks palielināti līdz brigāžu līmenim, kā to vēlas Rīga, Viļņa un Tallina, šobrīd gan vēl nav zināms, taču par to, ka reģionam tiks nodrošināta papildu aizsardzība, nav šaubu.
Cits jautājums, kas atradīsies samita dienaskārtībā un ir ļoti svarīgs arī Latvijai un mūsu reģionam kopumā, savukārt būs par papildu atbalsta sniegšanu Ukrainai, kurai šāda palīdzība šobrīd ir nepieciešama vairāk nekā jebkad. Ļoti ticams, ka arī šajā ziņā tiks pieņemti pozitīvi lēmumi, taču aktuāls paliks jautājums par solījumu izpildi un termiņiem – galvenokārt vairāku tā sauktās vecās Eiropas valstu gadījumā. Kā liecina līdzšinējā prakse, it īpaši Vācija ar solītā bruņojuma piegādēm līdz šim nav steigusies.
Cita ziņa, kas tieši attiecas arī uz Baltijas valstīm, ir, ka Turcijas iebildumu dēļ Somijas un Zviedrijas pievienošanās aliansei ir atlikta, atbilstīgi Somijas prezidenta Sauli Nīnistes vārdiem – vismaz līdz septembrim. Iespējams, arī uz vēl ilgāku laiku, jo Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, visticamāk, pielaidību kurdu jautājumā, kas ir kļuvis par domstarpību cēloni, nebūs gatavs izrādīt ātrāk kā pēc nākamgad gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām.
Par vēl citu, jau vērienīgāku domstarpību cēloni savukārt var kļūt ASV vēlme jaunajā NATO stratēģijā kā izaicinājumu pirmoreiz pieminēt arī Ķīnu, ko virkne Eiropas valstu nevēlas darīt, baidoties no tālejošām sekām, īpaši ekonomikā, kā arī nesaskatot apdraudējumus tieši sev.