Sarunas tirdzniecības kara vietā

Tirdzniecības kara bungas, jāatgādina, sāka rībināt ASV prezidents Donalds Tramps, prasot no Pekinas rīkoties, lai tiktu samazināts ASV tirdzniecības deficīts ar Ķīnu. Pēc ASV aplēsēm, pērn tas bija 375 miljardi dolāru, un ASV prezidents cer panākt deficīta samazināšanu par 200 miljardiem, kas praksē nozīmē pārdošanas apjomu palielināšanu Ķīnai par šādu summu. Atbilstīgi Ķīnas aplēsēm, tās proficīts tirdzniecībā ar ASV gan ir par 100 miljardiem dolāru mazāks, tomēr lietas būtību tas īpaši nemaina. Ir vēl arī citas prasības, tostarp attiecībā uz Ķīnas valsts atbalstu tās informācijas tehnoloģiju kompānijām, kā arī attiecībā uz autortiesībām.

Lai arī šobrīd neviens neņemas pateikt, ar ko noslēgsies turpmākās sarunas, gluži vai devīto vilni ir sasniegušas spekulācijas, kura no abām lielvalstīm uzskatāma par konflikta pirmā posma uzvarētāju. Viedokļi atšķiras radikāli, vieniem uzskatot, ka uzvarētāja ir Ķīna, jo ASV atkāpušās no sākotnējiem ultimātiem, kamēr otriem – ka ASV, jo Pekina piekritusi sarunām par iepirkumu palielināšanu, gan noliedzot, ka runa ir par Trampa un citu ASV amatpersonu piesauktajiem 200 miljardiem. Protams, ir vēl arī trešie, kas par uzvarētājiem uzskata veselo saprātu un globālo ekonomiku.

Vairākums ekspertu par uzvarētāju tomēr uzskata Pekinu, pamatoti norādot, ka Ķīna ir piekritusi darīt to, ko tā plānoja darīt arī tāpat, vienlaikus atsakoties runāt par jautājumiem, kas ir pretrunā ar valsts attīstības plāniem. Tā Pekina bija paredzējusi palielināt pārtikas produktu un energoresursu importu, kas Ķīnai nepieciešams aizvien vairāk, kā arī pieņemt stingrāku likumdošanu par intelektuālā īpašuma tiesībām, lai aizsargātu nu jau savas tiesības uz izgudrojumiem, kuru skaita ziņā tā ir kļuvusi par globāla mēroga līderi. Savukārt par atbalsta pārtraukšanu informācijas tehnoloģiju kompānijām runāts vairāk netiek. Ilgtermiņa mērķis ir Ķīnas pārvēršana par globālo tehnoloģisko līderi, un atteikšanās no šī mērķa nav paredzēta.

Papildus jāņem vērā, ka ASV eksporta apjomu ievērojama palielināšana nav mēnešu, bet gan vairāku gadu jautājums, arī sarunas ar Ķīnu vienmēr ir ilgas un nepateicīgas, jo Pekina to gaitā tradicionāli demonstrē apbrīnojamu neatlaidību un spēju iegūt sev visdažādākās dividendes. Laiks šajā gadījumā acīm redzami ir nevis ASV, bet gan Ķīnas pusē.

Vismaz teorētiski šim procesam vajadzētu iedvesmot arī apvienoto Eiropu, kuras attiecības ar patlabanējo ASV administrāciju balansē uz līdzīga konflikta robežas. Ķīnas piemērs uzskatāmi demonstrē, ka nedz Tramps, nedz ASV kopumā ne tuvu nav tik visvarenas, kā cenšas izlikties, un šo iespēju būtu grēks neizmantot. Cits jautājums ir, vai Eiropā pietiek politiskās gribas kādu izlēmīgu soļu speršanai?