Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā vēlējums "Saules mūžu Latvijai!" vairs neizklausās kā garantēts apsolījums, bet buramvārdi, kas piepildīsies tikai tad, ja katrs būsim gatavs ko upurēt, lai savu valsti padarītu stiprāku. Pat ja tas būtu tik vien kā cinisms, sarūgtinājums vai vilšanās, kurus grūti tā ar vienu rokas vēzienu aizmēzt pat valsts svētku dienā. Bet atcerēsimies, ka 18. novembris ir par Latviju, nevis par tās vīziju, kādu savās iekšējās ķildās un palaikam negausībā neesam spējuši uzbūvēt.
Pirms gada ļaunuma sakāve rādījās kā teju ar roku aizsniedzama jau tā dēļ vien, ka pasaule to beidzot ieraudzīja mūsu acīm, bet, karam drīz ieejot trešajā gadā, redzam, ka šis kaimiņus apdraudošais ļaunums ir gana stiprs, jo atšķirībā no labā tam nav ko zaudēt, tas nekaunas un nešaubās.
Režisors Viesturs Kairišs savas Spīdolas nakts pirmizrādes priekšvakarā dalījās trauksmainā sajūtā, ka valstij sāk zust garīgais pamats, tas, "kāpēc mēs esam", bet bez vīzijas, bez sapņa par valsti tā nevar pastāvēt. "Šādai mazai nacionālai valstij nav nekāda ekonomiskā pamata, ir tikai vizionārais pamats," viņš pauda intervijā TV3. Tam ne līdz galam gribas piekrist. Jo – vai gan citādi tik daudzi vizionāri šai valstij laiku pa laikam būtu centušies piedāvāt savu izpratni par to, kā tā vadāma, bet pensionējoties līdzi ņem ekonomisko pamatu sev, bet valsts vizionārā pamata meklēšanu atkal atstāj jaunai režisoru un dzejnieku paaudzei, kuriem, ticu, deg un sāp sirds.
105 gadi vienai valstij ir tik ļoti daudz, ja sarūgtinies par visām labklājībā nepārvērstajām vīzijām, kas nozīmētu arī labāku izglītību bērniem, cilvēcīgākas vecumdienas senioriem, divtik platāku vidusslāni un nacionālos uzņēmējus, kas paļaujas uz godīgiem noteikumiem, ne vizionāru draudzību. Bet vienlaikus 105 gadi ir tik īss mūžs, ja apzinies, ka šis valstiskums nav uz mūžu dāvāts, bet par dārgu cenu sargājams.
Priekšā trīs svētku dienas, kurās savu dzimtenes mīlestību izpaudīsim tik atšķirīgi, bet katram saprotami – sagrābjot kritušās lapas, sarūpējot svētku mielastu, iededzot sveces un noliekot sarkanbaltsarkanas mārtiņrozes dzimtas kapos un pie nācijas simboliem. Varam vienoties tajā, ka Latvija mums ir vismīļākā, un nestrīdēties par to, kas ir tās viņas īpašības, kas mums katrā šīs jūtas izraisa. Tas jau ir daudz. Saules mūžu Latvijai!