Kas attiecas uz teritoriālo strīdu, tad Japānai ir cerības atgūt divas no četrām salām – Habomai un Šikotanu. Jautājums par Iturupas un Kunaširas iespējamo atgriešanu Tokijai Maskavā netiek pat apspriests, jo tās kalpo par vārtiem uz Ohotskas jūru, tāpat no abām salām ir iespējams kontrolēt šo jūru, kurā bāzējas daļa Krievijas kara flotes. Bez tam Iturupas un Kunaširas piederība Krievijai nodrošina, ka Ohotskas jūrai starptautiskajās tiesībās ir Krievijas iekšējās jūras statuss.
Habomai un Šikotanai stratēģiskas nozīmes tikmēr nav, to militāra aizsardzība ir problemātiska, bet ekonomiski abu salu apgāde ar nepieciešamajiem resursiem Maskavai izmaksā nesamērīgi dārgi. Šie apsvērumi nav nekas jauns, pie tādiem pašiem secinājumiem vēl pēc Otrā pasaules kara beigām nonāca PSRS vadība, kamdēļ 1956. gada provizoriskais miera līgums, kas tā arī nestājās spēka, paredzēja, ka Habomai un Šikotana tiks atdotas Japānai.
Arī mūsdienu Krievijai vismaz neoficiāli nav iebildumu apmainīt tai principā nevajadzīgās divas salas pret miera līgumu ar Japānu, kas nozīmē labas starpvalstu attiecības un ekonomisko sadarbību. Precedents jau pastāv – 2005. gadā Krievijas un Ķīnas robežas demarkācijas ietvaros tika sadalītas salas Amūras upē, par kurām pastāvēja ilgstošs robežstrīds. Arī šīs salas pirms tam atradās Krievijas kontrolē, tomēr stratēģiskas priekšrocības šis fakts Maskavai nedeva.
Vienlaikus atgriešanos pie Krievijas un Japānas 1956. gada vienošanās kavē vismaz divi faktori. Pirmkārt jau ievērojama daļa Japānas sabiedrības uzskata, ka Tokijai jāatgūst visas, nevis tikai divas salas. Prasības pamatā ir arguments, ka līdz pat Otrā pasaules kara beigām Japāna ar PSRS nekaroja un tieši PSRS bija tā, kas 1945. gada 9. augustā pieteica karu Japānai un pirmā sāka karadarbību.
Otra problēma ir Krievijas vēlme garantēt, ka pēc iespējamās Habomai un Šikotanas atgriešanas Japānai tajās netiks izvietotas ASV armijas bāzes. Lai arī stratēģiskā situācija reģionā no tā būtiski nemainīsies, tomēr Kremlim tas ir principa un ideoloģijas jautājums. Vašingtona, kura nepavisam nav ieinteresēta Maskavas un Tokijas attiecību uzplaukumā, sniegt Japānai šādas garantijas tikmēr atsakās. Tā arī nav skaidrs, ko Japānas premjers šādā situācijā var piedāvāt Maskavai, tomēr, spriežot pēc Abes apņēmības, viņa rīcībā šādam piedāvājumam vajadzētu būt.
Perecs