Noslēdzās šī ofensīva ar vienošanos par pamieru starp valdības spēkiem un kurdu SDS, kuras saturs bieži tiek vērtēts kā kurdu kapitulācija. Šīs no 14 punktiem sastāvošās vienošanās ietvaros kurdu spēki piekrīt atkāpties uz austrumiem no Eifratas upes, nodot valdības spēkiem kontroli pār Deir ez Zoras un Rakas provincēm (ieskaitot arī kurdu iepriekš kontrolētos Sīrijas lielākos naftas laukus), kā arī piekrīt integrācijai Sīrijas Iekšlietu un Aizsardzības ministrijas struktūrās, pie kam nevis kā atsevišķas vienības, bet individuālā kārtā.
Pie kam kontroli pār visu minēto pat lielākā mērā, nekā ierakstīs līgumā par pamieru, Sīrijas valdības spēki savas straujās ofensīvas laikā paspēja iegūt arī tāpat. Kamdēļ līgums tikai vienlaikus kā fiksē jauno situāciju, tā arī dod laiku un iespējas oficiālajai varai nostiprināties jauniegūtajās teritorijās. Atbilstīgi līgumam par pamieru Sīrijas kurdu kontrolē, un arī tad ierobežotā mērā, paliek tikai lielākā daļa viņu vēsturisko jeb sākotnējo zemju. No kurām SDS sāka savu ofensīvu Sīrijas pilsoņu kara sākumā.
Savā ziņā situācija, jāpiebilst, ir ļoti līdzīga tai, kas noveda pie Bašāra el Asada valdības krišanas 2024. gada beigās. Toreiz vēl islāmistu nemiernieku straujos un iespaidīgos panākumus nedrošināja militārais pārākums vai daudzskaitlīgums (tādu vienkārši nebija), bet gan iespaidīgs skaits pārbēdzēju un kapitulantu toreizējās valdības armijas rindās, kā arī arābu cilšu sacelšanās. Tagad visu minēto piedzīvoja jau kurdu vadītie SDS.
Cits jautājums, ka vienošanos par pamieru acīmredzami negrasās ievērot (un jau pārkāpj) abas puses. Proturciskajai Sīrijas islāmistu valdībai, tāpat kā to atbalstošajai Turcijai, nekāda kurdu autonomija nav vajadzīga, bet kurdiem savas politiskās formācijas esamība ir eksistenciālas izdzīvošanas jautājums. Šā iemesla dēļ kurdu zemēs ir sākusies vispārēja mobilizācija, un viņu spēku rindas tāpat papildina bēgļi no valdības kontrolē esošajām teritorijām. Kas pat labākajā gadījumā nozīmē to, ka nekādas vienotas Sīrijas nebūs, bet sliktākajā un ievērojami ticamākajā – ka pilsoņu karš Sīrijā turpināsies vēl ļoti ilgi. Vienīgi citu starptautisko notikumu dēļ uzmanības tam tiks pievērsts nepelnīti maz.