Taču reālā situācija ir kardināli pretēja tai bildei, kuru jau gadiem cenšas zīmēt politiķi. Jau sākot no demogrāfijas datu analīzes ir skaidrs, ka valsts politika bērnu un ģimeņu ar bērniem jomā reālajā dzīvē krasi atšķiras no tā, kas sarakstīts daudzskaitlīgajos dokumentos. Ir naivi (bet iespējams, bezkaunīgi) tie politiķi, kuri mēģina iestāstīt sabiedrībai, ka valsts dara visu iespējamo, lai bērnu dzimtu vairāk, lai viņiem būtu pieejama laba veselības aprūpe, izglītība un psiholoģiskā un fiziskā drošība.
Diemžēl reālā situācija ir pilnīgi pretēja. Joprojām trūkst vietu bērnudārzos, joprojām vecāki salīdzinoši bieži ir spiesti maksāt gana lielas naudas summas no pašu budžeta, ja bērnam rodas nepieciešamība pēc veselības pakalpojumiem pie speciālistiem adekvātā laikā, nevis pēc gada vai vēl ilgāka laika. Un jāatzīst, gana spilgti var izjust arī daudzo un regulāro reformu sekas izglītības jomā. Jā, tostarp runa ir par pedagogu nepietiekamajām algām, kā dēļ aizvien daudzās skolās un arī pirmskolās trūkst pedagogu. Nupat jau izskan brīdinājumi, ka izglītības joma Latvijā ir katastrofas priekšā. Es atļaušos teikt skarbāk – katastrofa jau notiek, turklāt ne pirmo gadu. Un to izjūt gan bērni, gan pedagogi, gan vecāki. Turklāt te nav runas par neprofesionāliem vai pārāk daudz prasošiem pedagogiem. Runa ir par sistēmiskuma trūkumu tajos kabinetos, kuru iemītnieku tiešie darba pienākumi ir veidot pārdomātu, kvalitatīvu un konkurētspējīgu izglītības politiku. Jā, tostarp tādu, kurā ir adekvāts atalgojums un attiecīgi arī adekvāti augstas prasības pedagogu kvalifikācijai un pastāvīgai profesionalitātes pilnveidošanai.
Tajā pašā laikā politiķi aizgūtnēm stāsta, kā nu Latvija tūlīt viedi un stratēģiski attīstīsies, kā radīsim pasaules līmeņa inovācijas un kā tūlīt, tūlīt noķersim un apsteigsim "vecās Eiropas" valstis, nemaz nerunājot par kaimiņiem.
Nekā tamlīdzīga nebūs, kamēr valdība un ierēdniecība tik pavirši izturēsies pirmām kārtām jau pret bērniem, viņu izglītību, veselību, drošību. Jo nebūs pietiekams skaits bērnu, kuri nākotnē varētu radīt šīs inovācijas un īstenot "viedo reindustrializāciju". Nebūs! Ja pie varas esošie to nespēj vai negrib saprast, viņiem būtu ieteicams tomēr meklēt citu, sabiedrības attīstībai mazāk kaitīgu darbu.