Protams, princips, ka tie cilvēki, kuri prot un var nopelnīt lielākas algas, maksā augstāku nodokļu likmi, nav vērtējams viennozīmīgi. No vienas puses, šāds princips tiek raksturots pozitīvi gan ekonomiskā, gan ētiskā aspektā, un slavas dziesmas nodokļu sistēmas progresivitātei tiek saistītas ar uzskatu, ka parasti gudrākie, enerģiskākie un uzņēmīgākie cilvēki ir tie, kas pelna vairāk naudas, un tāpēc var dalīties ar tiem līdzcilvēkiem, kuri nav tik stipri un veiksmīgi. No otras puses, nodokļu sistēmas progresivitātes princips tiek kritizēts par to, ka atņem motivāciju pūlēties, lai pelnītu vairāk. Turklāt Latvijā, pastāvot vērienīgai ēnu ekonomikai, jūtamas bažas, ka plašumā var plesties aplokšņu algu sērga un uz ienākumu slēpšanu orientētas shēmas.
Tomēr kopumā, ja pie varas esošie lēmumu pieņēmēji uzskata, ka Latvijai jāvirzās uz aizvien izteiktāku nodokļu sistēmas progresivitāti, šādu politikas virzienu var saprast. Laiks rādīs, vai tas bijis tālredzīgs virziens vai arī ne.
Dīvainības saistās ar ko citu, proti, ar to, ka vienlaikus parādās pretēja tendence – atņemt vājākajiem.
Diena, atsaucoties uz aģentūru LETA, jau rakstīja, ka valdība pieņēmusi zināšanai Labklājības ministrijas (LM) ziņojumu, kurā rosināts darbiniekam nemaksāt slimības naudu par pirmajām trim slimošanas dienām, nevis tikai par pirmo dienu kā patlaban. LETA gan arī vēstīja, ka LM nostāju neatbalsta labklājības ministrs Jānis Reirs un arī valdības koalīcijas partneri.
Taču jau tas, ka šāda satura ziņojums parādījies, atstāj savdabīgu iespaidu, jo vistiešākajā veidā ir trieciens cilvēkiem, kam klājas grūti, turklāt trieciens visagresīvākajā mežonīgā kapitālisma stilā.
Saslimt var ikviens – gan augsta valsts amatpersona, gan vērienīga uzņēmuma vadītājs, gan niecīgi atalgots mazkvalificēta darba veicējs. Ja ministrija, kuras nosaukumā ir vārds "labklājība", pieļauj iespēju pasliktināt situāciju saslimušajiem, rodas jautājums, vai kādam domāšana iestrēgusi XX gadsimta 90. gados, kad sociālā atbildība vēl bija kaut kas jauns un apgūstams.