Spriedze iekšpolitiskai lietošanai?

Šeit jāatgādina, ka Sīrijas valdības spēki ar proirānisko grupējumu un Krievijas aviācijas atbalstu īsā laikā ir spējuši pārņemt kontroli pār vairāk nekā pusotru tūkstoti kvadrātkilometru lielu teritoriju Idlibā. Tostarp valdības spēku rokās ir nonācis stratēģiski svarīgais autoceļš M5, kas savieno Damasku ar valsts otru nozīmīgāko pilsētu Alepo, tāpat frontes līnija ir atvirzīta no Alepo attālumā, kas, piemēram, ļāvis atsākt pilsētas lidostas izmantošanu.

Turcija šo ofensīvu, un vēl jo vairāk Sīrijas prezidenta Bašāra el Asada solījumus uzbrukumu turpināt, uzskata par klaju 2018. gadā ar Krieviju un Irānu panākto vienošanos pārkāpšanu. Oficiāli vienošanās bija par Idlibas demilitarizēšanu, bet faktiski – par ietekmes zonu sadali Sīrijā. Jautājums par to, kura puse neievēro vienošanās, gan ir diskutabls, jo bija paredzēts, ka Turcija atbruņos islāmistu kaujiniekus, kā arī nodrošinās, ka tiek pārtrauktas Sīrijas valdības kontrolēto teritoriju, ieskaitot Alepo, apšaudes no demilitarizētās zonas. Šī vienošanos sadaļa tikmēr ir palikusi galvenokārt uz papīra, tas ļauj abām pusēm vainot vienai otru līgumu neievērošanā.

Pastāv arī vēl kāds Turcijai, un jo īpaši tās prezidentam, svarīgs aspekts. Ievērojama daļa Erdogana atbalstītāju ir turku nacionālisti, kuri uzskata Idlibas provinci un arī Alepo par piederīgām Turcijai. Idlibā dzīvo liels skaits turkiem radniecīgo turkomānu, savukārt Alepo savulaik bija Osmaņu impērijas otra lielākā pilsēta, un netrūkst atbalstītāju viedoklim, ka Turcijai tā atņemta netaisnīgi.

Līdztekus kurdu problēmai un ārējo robežu drošībai vēsturiskā taisnīguma atjaunošana šā jēdziena neoosmaniskajā traktējumā bija viens no būtiskākajiem iemesliem, kamdēļ Ankara aktīvi iesaistījās Sīrijas pilsoņu karā. Pierobežā bija iecerēts izveidot iespējami plašāku Turcijas kontrolētu "drošības zonu", kura pēc tam atkarībā no apstākļiem tiktu tā vai citādi integrēta Turcijā. Šī mērķa sasniegšanai ir iztērēti iespaidīgi resursi, un rezultātā Turcijas prezidents vienkārši nevar izvairīties no kareivīgas retorikas.

Tajā pašā laikā pastāv pamatotas šaubas par reālu Turcijas gatavību sākt plaša mēroga ofensīvu pret Krievijas un Irānas atbalstīto Sīrijas armiju. Šāds solis Erdoganam ir nesamērīgi riskants gan iekšpolitisku, gan ārpolitisku iemeslu dēļ, un arī militārie panākumi nav garantēti.

Attiecīgi ticamākais no scenārijiem ir, ka Ankara un Maskava atradīs (var pat gadīties, ka aizkulisēs jau ir atradušas) kopīgu valodu un panāks jaunu vienošanos par Sīrijas kartes pārzīmēšanu jaunajās de facto pastāvošajās robežās. Neatbildēts jautājums gan paliks – ko īsti iesākt ar radikālajiem islāmistiem, un vai viņu lielais skaits Idlibā nenovedīs pie līdzšinējo notikumu atkārtošanās?