Tostarp atsevišķi eksperti perspektīvā pieļauj arī abu šo lielvaru militāra konflikta iespējamību.
Pretrunu cēlonis šajā gadījumā ir tā sauktā vienas Ķīnas politika, kuras ietvaros rietumvalstis ar ASV priekšgalā diplomātiskajā līmenī atzīst kontinentālās Ķīnas varu arī Taivānā jeb salu Ķīnā, lai gan de facto Taivāna ir neatkarīga valsts. Vienlaikus Pekina to uzskata tikai par no pārējās Ķīnas atdalījušos provinci un neslēpj nodomu atkal iekļaut to savā sastāvā (pēc principa analoga Honkongai – viena valsts, divas sistēmas). Tostarp Ķīnas līderis Sji Dziņpins gadu mijā paziņoja, ka šāds solis ir neizbēgams.
Taivānas atgriešana Ķīnas sastāvā, lai arī neminot konkrētus termiņus, arī ir viens no pašiem galvenajiem Sji Dziņpina solījumiem valsts iedzīvotājiem, un likmes attiecīgi ir ļoti augstas. Tajā pašā laikā ASV un rietumvalstis Taivānu redz kā priekšposteni cīņā ar Ķīnas ietekmes pieaugumu reģionā un daļu no savas drošības sistēmas. Šo un arī ekonomisku apsvērumu dēļ Taivānas nonākšana Ķīnas paspārnē būs jau trieciens ASV interesēm un prestižam, kamdēļ arī otrā pusē likmes ir tikai nedaudz zemākas.
Viss iepriekšminētais, protams, ievērojami ietekmē priekšvēlēšanu gaisotni Taivānā, kur galvenā cīņa notiek starp šobrīd valdošo proamerikānisko Demokrātisko progresīvo partiju (DPP) un tās prezidenta amata kandidātu Viljamu Lai, kā arī proķīnisko Gomindānu un tās prezidenta amata kandidātu Hou Jouji. Ja vienkāršoti, tad DPP perspektīvā pieļauj Taivānas pasludināšanu par neatkarīgu valsti, kamēr Gomindāns (un vairākas to atbalstošas mazākas partijas) – abu Ķīnu apvienošanos. Pie kam abos gadījumos runa atkal ir nevis par konkrētiem termiņiem, bet virziena definēšanu.
Kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, neliels pārsvars (parasti 3-5% robežās) šobrīd ir DPP, taču, jo tuvāk nāk vēlēšanas, jo mazāks kļūst šis pārsvars, tostarp arī kontinentālās Ķīnas amatpersonu izteikumu dēļ. Rezultātā vēlēšanu iznākums ir grūti paredzams, un nav izslēgta iespēja, ka zaudētāji centīsies to apstrīdēt, tostarp ar protestu palīdzību. Savukārt, kas attiecas uz starptautisko politiku, tad atliek vienīgi cerēt, ka Taivānas jaunie līderi, lai kuru no partijām viņi arī nepārstāvētu, izvairīsies no radikāliem lēmumiem. Pretējā gadījumā sekas draud kļūt neprognozējamas.