Nenoliedzami daudzu iedzīvotāju nabadzība ir ļoti nopietna mūsu valsts problēma un neapšaubāmi daudzās jomās ir vērojams hronisks naudas trūkums, taču 150 000 eiro, raugoties nevis no indivīda vai uzņēmuma, bet no valsts tēriņu mēroga skatpunkta, nudien nav milzīga summa, turklāt no atbalsta apliecinājumiem reizēm var būt vien laika gaitā redzams ieguvums.
Un, būsim godīgi, raugoties Eiropas Savienības (ES) līmenī, mūsu valsts saņem vairāk nekā iemaksā ES budžetā. Pirms Apvienotās Karalistes aiziešanas no ES un pirms Covid-19 pandēmijas tika uzsvērts, ka Latvija par katru ES budžetā iemaksāto eiro saņem aptuveni četrus, nākamajā ES daudzgadu budžeta periodā, kas ilgs no 2021. līdz 2027. gadam, summa varētu būt mazāka, tomēr mūsu valsts saņems vairāk nekā samaksās. Tas nebūtu iespējams, ja ekonomiski jaudīgākās ES dalībvalstis neatbalstītu savstarpējās solidaritātes politiku.
Tāpat vismaz mūsu sabiedrības vidējai paaudzei unsenioriem būtu jāatceras, cik ļoti svarīga – ne tikai finansiālā, bet arī psiholoģiskajā aspektā – citu valstu palīdzība Latvijai bija XX gadsimta deviņdesmitajos gados, un toreiz saņemtais atbalsts tiek augstu vērtēts vēl tagad, kad jau pagājuši daudzi gadi. Turklāt viedokļa "viss Latvijā ir slikti" paudējiem derētu apzināties, ka šobrīd, 2020. gadā, pasaulē ir ne mazums valstu, kuras ir trūcīgākas par Latviju.
Protams, pašas Baltkrievijas situācija ir sarežģīta un mūsu ārpolitikas ekspertiem būtu rūpīgi jāanalizē, kādas intereses tur parādās. Taču atbalstīt demokrātijas centienus kaimiņvalstī ir visai cienījami.
Turklāt vērts arī aizdomāties par to, ka varbūt daļa no tiem cilvēkiem, kuri kritizē mūsu valsts atbalstu Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai, to nedara taupības dēļ, bet tāpēc, ka ciena autoritārismu, baidās no Baltkrievijas demokratizācijas tendencēm un vaino ES par visu, pat par šā gada aktualitāti Covid-19, izliekoties, ka ir jau piemirsuši – Covid-19 uzliesmojums aizsākās autoritārajā Ķīnā, nevis demokrātiskajā Eiropā.