Tomēr uz kopējā visai negatīvā fona ir atsevišķas norises, kas ne tikai ir labākas nekā pagājušās desmitgades beigās un šīs desmitgades sākumā, bet arī ļauj cerēt uz situācijas stabilizēšanos. Arī attiecībā uz jau minētajām eirozonas dienvidu valstīm.
Viens no indikatoriem finanšu kapacitātei ir obligāciju tirgus un likmes, par kādām šie parāda vērtspapīri tiek tirgoti. Jo zemākas likmes, jo potenciāli labāka finanšu veselība un vieglāk pieejama nauda valstīm un privātajam sektoram.
Ja atgriežamies pagātnē un salīdzinām pašreizējo situāciju ar iepriekšējo finanšu krīzi, tad toreiz pie mazāk nepatīkamām ziņām Spānijas un Itālijas parāda vērtspapīri tika tirgoti par tādām likmēm, ka šīs valstis atradās tikai soļa attālumā no bankrota. Tagad šo parāda vērtspapīru likmes aizvien ir tuvu savam vēsturiski zemākajam līmenim, kas liecina, ka obligāciju turētāji nesteidzas pārdot, bažījoties, ka rītdien būs sliktāk. Savukārt pašām valstīm tirgus situācija ļauj saglabāt pieeju naudas plūsmai, pat neraugoties uz šobrīd sliktajām ziņām. Acīmredzami investori tic, ka Eiropas Centrālā banka ne tikai vārdos, bet arī darbos ir gatava iepludināt naudu finanšu tirgos, lai situāciju normalizētu un nepieļautu finanšu sistēmas sabrukumu.
Lai arī minētie procesi var šķist visai attālināti, tomēr no tiem iegūs arī Latvijas vidusmēra iedzīvotāji.
Jau šobrīd var redzēt, ka atsevišķi pensiju plāni sāk rāpties ārā no iepriekšējā mēneša tirgus krituma laikā iegūtajiem mīnusiem.
Taču ietekme būs daudz plašāka. Zemas procentu likmes un palielināta naudas plūsma gan audzēs jau tā lielo Eiropas valstu parādu kalnu, taču būs veicinoša straujākai naudas apritei. Ja vien vīrusa izplatība piebremzēsies, rūpniecības uzņēmumi, kas patlaban stāv dīkstāvē, atkal varēs strādāt un gada otrajā pusē ekonomiskā aktivitāte arī Latvijā varētu pieaugt. Minētais nenozīmē izaugsmi, bet gan aktīvāku tautsaimniecību un iespēju pamazām atgūt krīzē zaudēto.
Cerams
Pravietisnejaukais
Pipars