Par to, ka Latvijā, vērtējot reģionālajā aspektā, ir atšķirīgs darba vietu piedāvājums, respektīvi, dažviet ir vakances, bet nav darbinieku, taču citviet iedzīvotāju iespējas atrast darbu ir niecīgas, ekonomisti runā jau ilgu laiku. Jau pirms vairākiem gadiem tika uzsvērts, ka darba meklētājiem jādodas turp, kur ir plašākas strādāšanas iespējas, savukārt uzņēmējiem ražotnes jāveido tur, kur ir augsts bezdarba līmenis, nevis tur, kur brīvu darbaroku gandrīz nav un par ikvienu profesionālu darbinieku jācīnās ar konkurējošajiem uzņēmumiem.
Situāciju gan nedaudz mainīja Covid-19 pandēmija, kuras laikā plaši izplatījās attālināta darba modelis. Covid-19 risku klātesamība apvienojumā ar moderno tehnoloģiju attīstību un aizvien plašāku interneta pieejamību aptuveni triju gadu laikā, t. i., kopš 2020. gada pavasara, ir veicinājusi to, ka visdažādāko jomu pārstāvji – sākot no grāmatu redaktoriem līdz informācijas tehnoloģiju speciālistiem – attālināti strādā uzņēmumos, kas atrodas, piemēram, Rīgā, bet dzīvo reģionos. Daudziem darbiniekiem vairs nav jādzīvo darbavietas tuvumā, turklāt arī daudzus gan valsts un pašvaldības, gan privātā sektora pakalpojumus iespējams saņemt attālināti un digitāli. Tomēr ir skaidrs, ka tieši Rīgai ir ļoti svarīga loma mūsu valsts ekonomikā.
Ņemot to vērā, rodas jautājums, kāda ir mūsu politiskās elites stratēģija līdzsvarotai valsts attīstībai. Sociālo tīklu fani var tērēt laiku, aizrautīgi strīdoties, kura izvēle ir pareizāka – dzīvot Rīgā vai laukos –, taču politiķiem būtu jāpieņem valstiski un racionāli lēmumi – vai tērēt valsts rīcībā esošos resursus, lai veicinātu cilvēku dzīvošanu laukos, mērķtiecīgi saglabājot tur izglītības iestādes, sabiedrisko transportu, veselības aprūpes pieejamību un arī kultūras dzīvi, vai arī veicināt Rīgas un citu pilsētu attīstību, dzīvi laukos atstājot kā ekskluzīvu izvēli, ar kuras radītajiem izaicinājumiem jārēķinās tiem cilvēkiem, kuri šādu izvēli izdarījuši.
Mūsu valstī asi strīdi ir bijuši par administratīvi teritoriālo reformu, un joprojām nerimst domstarpības par mazo skolu likteni, tomēr tie ir tikai daži no daudziem aspektiem, par ko būtu jādomā valdībai, Saeimai, kā arī politiķiem kopumā, rūpējoties, lai iedzīvotāju labklājības līmenis augtu, nevis mazinātos un lai gan pilsētniekiem, gan lauciniekiem būtu skaidrs, ar kādiem dzīves apstākļiem viņi var rēķināties.