Vakcinācijas sākums bija haotisks, ārstu vietā priekšplānā tika izvirzīti ar medicīnu nesaistīti cilvēki, reklāmas kampaņas notika nepareizajā laikā un daudzus aizvainoja ar augstprātīgiem vēstījumiem, bet Vakcinācijas biroja sākotnējā komunikācija bija visprimitīvākajā pašslavinošo influenceru "Cik mēs superīgi pārvaram izaicinājumus!" stilā. Iespēja vakcinēties kļuva brīvi pieejama tikai maijā, un vien no tā brīža var runāt par iedzīvotāju līdzatbildību.
Tomēr, neskatoties uz vakcinācijas neveiksmīgo startu, 19. oktobrī pilnībā vakcinējušies bija 941 tūkstotis jeb 50% iedzīvotāju. Par to vēsta aģentūra LETA, atsaucoties uz Nacionālo veselības dienestu, kura dati arī rāda, ka vakcinēto skaits turpina augt. Tātad vairs nav tā, ka nevakcinēto Latvijā būtu vairākums. (Jāņem vērā, ka vakcinēties var no 12 gadu vecuma, t. i., pašai jaunākajai paaudzei vakcinācija nav pieejama.)
Taču nenoliedzami ir pieaugušie, kuri varētu vakcinēties, bet nevakcinējas. Šo cilvēku psiholoģiskais portrets būtu interesants pētījumu temats sociologiem, bet pat bez īpašiem pētījumiem bieži pamanāms kāds no šādiem četriem argumentiem: neticība vakcīnu efektivitātei, bailes no vakcīnu blaknēm, pārliecība, ka veselība ir tik stipra, ka vakcinēties nav nepieciešams, un grūtības nokļūt līdz vakcinācijas punktam – tās var būt saistītas ar nomaļu dzīvesvietu, veselības problēmām vai intensīvu noslodzi. Kas attiecas uz šīm grūtībām, tad tieši valdības pienākums ir tās novērst, lai ikviens, kurš vēlas vakcinēties, varētu vakcīnu saņemt. Savukārt saziņā ar cilvēkiem, kuri savu nostāju pamato ar kādu no pirmajiem trim minētajiem argumentiem, līdzēt varētu profesionāli veidotas izskaidrojošās kampaņas, kurās vakcīnas raksturotu mediķi, nevis kārtējās "štata reklāmas sejas".
Taču vēl viena sabiedrības grupa ir principiālie vakcinācijas pretinieki, kuru izpausmes raksturo naidīgums gan pret valdību, gan pret tiem, kas strādā "zaļajā režīmā", gan pret ikvienu, kurš mudina vakcinēties. Tas, ka ir tādi jauni politiskie spēki, kuri vakcinācijas noliedzējos saskatījuši savu elektorātu 14. Saeimas vēlēšanām, ir tikai viena medaļas puse.
Otra medaļas puse ir tā, ka valdība īsti nezina, kā izturēties pret šo sabiedrības daļu, kas aizvien aktīvāk izpaužas kā fanātiski antivakseri, – ignorēt, ļaut tieši šai iedzīvotāju grupai noteikt visas sabiedrības dienaskārtību vai izlēmīgi stāties pretī "vakcīnām – nē!" retorikai, īstenojot plašu obligāto vakcināciju