Protams, situācija, kurā kāda no valdošās koalīcijas partijām vismaz daļēji kļūst par citas koalīcijas partijas filiāli, kā tas ir noticis, KPV LV Saeimas frakcijai atbalstot Vitenberga gājienu, nav tipiska. Katrā ziņā ne bez kādas oficiālas partiju savienības izveides. Teorētiski starp KPV LV un NA noslēgtais sadarbības memorands ekonomikas jautājumu risināšanā varētu būt domāts kā pirmais solis uz tuvināšanos. Taču tai ir ārkārtīgi būtisks šķērslis, kas ir pie vainas arī KPV LV nespējai loģiski sabrukt zem iekšējo pretrunu smaguma. Šis šķērslis ir ar lielu patosu "demokrātijas stiprināšanai" pieņemtais partiju finansēšanas likums.
2019. gada rudenī Saeima, grozot šo likumu, noteica, ka valsts finansējumu piešķir partijai, par kuru pēdējās Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vairāk nekā 2% procenti vēlētāju, – 4,50 eiro apmērā kalendārā gada laikā par katru balsi, 0,50 eiro par katru balsi pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās un papildu 100 000 eiro partijai, par kuru pēdējās Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vairāk nekā 5% vēlētāju. Tā rezultātā praksē lielāko Saeimas partiju ieņēmumi no valsts budžeta pieauga vairākas reizes – KPV LV gadījumā no 85 000 eiro 2019. gadā līdz 643 000 eiro pērn. Un tie paši 643 tūkstoši ienāks partijas kasē arī šogad un nākamgad!
Politiskā loģika šādā situācijā vairs nedarbojas. Partija nevar pašlikvidēties, nevar nodibināt apvienību ar citu partiju, nepanesamu konfliktu gadījumā nevar sadalīties un izveidot divas partijas. Jo tad tiek zaudēts valsts finansējums, kas zombijpartijām kļūst par vienīgo eksistences pamatu un jēgu. KPV LV vēl nav iesniegusi KNAB 2020. gada pārskatu, bet, kā rāda čaklāku partiju iesniegtais, milzīgais valsts finansējuma pieaugums lielākoties ir noēsts reklāmas līgumos, algās vadībai pietuvinātam "štatam", kā arī tādai pozīcijai kā "citi izdevumi". Lieki teikt, ka miljonam tuva summa gadā politiskam veidojumam, kura "vadības grupa" faktiski sastāv no dažiem cilvēkiem, ir gigantisks kumoss. Un neatkarīgi no tā, ko par šo partiju šodien domā tās vēlētāji, neatkarīgi no tā, kā viena otru ienīst tās vadošās personas, tai ir jāturpina sava nožēlojamā eksistence.
Radot tādas dīvainības kā ministru, kurš aiziet uz citu koalīcijas partiju, bet paliek ministrs, frakciju, kas nevis iesaka premjeram jaunu ministru, bet aicina saglabāt to pašu, un partijas valdi, kas kaut ko čiepst, bet neko iesākt nespēj.