Problēma ir tajā, ka diemžēl daudzi Latvijas uzņēmumi paliek mazā biznesa līmenī, nekļūstot konkurētspējīgi Eiropas mērogā. Mūsu valstī ražošana bieži notiek tā: sanāk kopā trīs entuziasti, nolemj veidot uzņēmumu, izdomā ideju, bet efektivitāte zema un viņi tikko spēs pārdot savu produkciju tādā daudzumā, lai nodrošinātu sistemātisku apgrozījumu un naudu nepieciešamāko izdevumu veikšanai.
Protams, lai augtu un attīstītos, vajadzīgas investīcijas, bet patlaban to atrašana ir iespējama. Traucē psiholoģiskais faktors, Latvijas iedzīvotāju mentalitātē iesakņojušās bailes uzdrīkstēties. Mums bail domāt plašāk, darīt vairāk, mūs bremzē negatīva domāšana «Ja nu neizdosies?»
To, ka trūkst uzdrīkstēšanās, saka daudzi uzņēmēji, kā arī ekonomikas un izglītības jomas eksperti, bet ko darīt?
Jāsaprot, ka to, vai izdosies, iepriekš nevar paredzēt. Par laimi, ir Latvijā veiksmīgi piemēri – uzņēmēji, kuri atbrīvojušies no destruktīvajām bailēm un enerģiski strādā eksporta tirgos. Arī mums izaugt un attīstīties ļāva galvenokārt uzdrīkstēšanās. Mēs gājām uz priekšu, piesaistījām Eiropas Savienības struktūrfondu finansu instrumentus, aizņēmāmies kapitālu no bankām, atradām Itālijā sadarbības partnerus, ar kuriem sastrādājamies jau ilgtermiņā, būvējam un iekārtojām jaunas ražotnes.
Jūs nosakāt cenu, par kādu iepērciet graudus no zemniekiem. Vai konflikti ar graudu audzētājiem par cenu, līdzīgi kā piena ražotājiem un piena pārstrādes uzņēmumiem nerodas?
Mēs šo problēmu pārslimojām pirms 3-4 gadiem. Tagad ir atrasta sadarbības stratēģija. Mans uzdevums ir nopirkt graudus lētāk, nekā nopērk mans konkurents. Uzņēmējam vienmēr viss jādara mazliet labāk nekā konkurents – gan iepērkot izejvielas, gan ražojot, gan pārdodot.
Daļa jūsu uzņēmuma produkcijas nonāk mazumtirdzniecībā. Cenas jūsu produkcijai lielveikalos diktējat jūs vai arī lielveikali?
Lielveikali mums diktē cenu, mēs meklējam pretargumentus un diskutējot nonākam pie rezultāta. Neviens ražotājs neteiks, ka sadarbība ar lielveikaliem ir viegla, jo tā nav. Teikt, ka sadarbība būtu dramatiski slikta, arī nevaru. Bet nopietnu darbu prasa. Neizslēdzu varbūtību, ka pēc vairākiem gadiem gribēsim veidot savu veikalu ķēdi, ja izveidosies tādi apstākļi, ka ar lielveikaliem sadarbību panākt vairs nav iespējams.
Kā pēdējā laikā mainījusies Latvijas patērētāju gaume pārtikas produktu izvēlē?
Domāju, ka jau aug un noteikti augs pieprasījums pēc veikalā nopērkamiem pusfabrikātiem un ātri pagatavojamu produktiem, jo Latvijas iedzīvotāji vēlas aizvien mazāk laika un elektroenerģijas resursu patērēt ikdienas maltīšu pagatavošanai.
Visu interviju lasiet otrdienas, 30. oktobra, laikrakstā Diena.