Politiķi cenšas sabiedrībai iestāstīt, ka likuma grozījumu galvenais mērķis ir – dodot iespēju valstij iegādāties valsts kontrolētu uzņēmumu emitētās obligācijas, būtiski tikšot veicināta Latvijas kapitāla tirgus attīstība, un šīs izmaiņas ļaus valstij aktīvāk iesaistīties kā investoram ne tikai finanšu sektorā, bet arī stratēģiski svarīgos uzņēmumos.
Vairāk nekā drošticami, ka tās ir absolūtas pasakas naivajiem, un ir tikpat drošticami, ka likuma grozījumu patiesais adresāts ir tikai viens konkrēts uzņēmums – nacionālā aviokompānija airBaltic. Šo nojausmu pastiprina fakts, ka grozījumu izstrādātājs ir Satiksmes ministrija, kuras pārraudzībā ir airBaltic, un arī tas, ka straujiem soļiem tuvojas šā gada jūlijs, kad beidzas airBaltic 200 miljonu eiro obligāciju dzēšanas termiņš, tādējādi uzņēmums meklē ārējo finansējumu, lai refinansētu šīs obligācijas. Turklāt uzņēmums plāno piesaistīt papildu finansējumu vēl ap 100 miljonu eiro apmērā. Var izteikt pieņēmumu – satiksmes ministrs Kaspars Briškens ir (kā pats laikam uzskata) izdomājis viltīgu plānu, kā izbēgt no kārtējā skandāla saistībā ar airBaltic finanšu problēmām, un likuma grozījumiem nav nekādas pirmšķietamas saistības ar valdības iespējamiem plāniem nākotnē nodarboties ar "investēšanu" vēl arī citās Latvijas valsts kapitālsabiedrībās.
Es varu piekrist viedoklim, ka Latvijai ir vērtīgi, ka mums ir pašiem sava nacionālā aviokompānija, es arī izprotu, ka daļa airBaltic finanšu problēmu saistīta ar Covid-19 pandēmijas ietekmi, un, iespējams, es varētu pat atbalstīt jaunas nodokļu maksātāju naudas porcijas ziedošanu aviokompānijas glābšanai. Taču ir viens būtisks "bet"! Manuprāt, pirms atkal un atkal aviokompānijā tiek un, iespējams, vēl ne reizi vien tiks iepumpēta "glābšanas nauda", ir nopietni jāapsver pašreizējās uzņēmuma vadības nomaiņa. Ne tikai jāapsver, bet tas arī jādara. Jo nu nekādi neizskatās, ka esošā airBaltic vadība būtu tik augsta līmeņa profesionāļi, kuriem vēl būtu jāmaksā uzņēmuma finanšu situācijai nepiedienīgi augsts atalgojums.