Nesen bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš mikroblogošanas vietnē X pauda interesantu, datos balstītu secinājumu: "Tūrisma nozare Latvijā ilgstoši ir bijusi ar pozitīvu eksporta bilanci – ārzemnieki Latvijā tērēja vairāk nekā mēs ārzemēs. Šogad mēs ārzemēs esam tērējuši vairāk nekā tūristi Latvijā un Latvijas iedzīvotāju izdevumi ārzemēs ir vairāk nekā divas reizes augstāki nekā 2019. gadā."
Optimistiskā atziņa, kas izriet no šī secinājuma, ir tāda, ka vismaz daļai mūsu valsts iedzīvotāju finansiālā situācija ir pietiekami laba un dzīve ir pietiekami sakārtota, lai viņi varētu atļauties ārvalstu ceļojumus un ar tiem saistītos izdevumus. Tas, ka šie tēriņi ir lielāki nekā pirms Covid-19 pandēmijas, varētu būt skaidrojams gan ar iespaidīgo inflāciju, kura pēdējos gados skārusi ne tikai Latviju, bet arī citas valstis, gan ar to, ka ir specialitātes un pat nozares, kurās strādājošo atalgojums tiešām aug (to apliecina Centrālās statistikas pārvaldes dati). Jāpiebilst arī, ka finansiālā varēšana atļauties ārvalstu ceļojumus tiek uzskatīta par vienu no vidusslāņa labklājības pazīmēm. (Protams, ir cilvēki, kuri finansiāli var atļauties ceļot, bet to nedara, jo viņiem ir citas prioritātes vai arī vispār nepatīk ceļot.)
Savukārt tas, ka Latvijas tūrisma nozare nevar lepoties ar ārvalstu viesu nodrošinātu apjomīgu finansiālo pienesumu mūsu ekonomikai, raisa pesimismu.
Viedoklis "Vainīga valdība!" nereti ir pamatots, tomēr, ja visas Latvijas problēmas skaidro tikai un vienīgi ar valdības darba nepilnībām, zūd iespēja paraudzīties uz situāciju objektīvi.
Nav noliedzams, ka gan Latvijas, gan visa mūsu reģiona popularitāti starptautiskajā tūrisma apritē mazina nestabilā ģeopolitiskā situācija, kas ir tieši saistīta ar Krievijas izraisīto karu Ukrainā. Protams, agrāk vai vēlāk karš Ukrainā beigsies, taču jau tagad ir skaidrs, ka būs vajadzīgi vairāki mierīgi gadi, lai valstis, kuras robežojas ar Krieviju, tiktu atzītas par ģeopolitiski pilnīgi drošām. Turklāt jau šovasar arī pašiem Latvijas tūrisma nozares uzņēmējiem būtu vērts padomāt, kāpēc ārvalstu viesi, kuri mūsu valstī pavada vidēji divas trīs dienas, pie mums neuzkavējas ilgāk. Varbūt tomēr arī tāpēc, ka reizēm par milzīgu cenu tiek piedāvāta visai diskutabla kvalitāte, kamēr tajā pašā laikā Dienvideiropā atrodamas zemākas cenas, bet Ziemeļvalstīs – uzticamāki kvalitātes kritēriji?