Priekšvēlēšanu gaita liecina, ka šīs pašvaldību vēlēšanas ir pirmās postpadomju Ukrainā, kur galvenās dalībnieces ir nevis valsts mēroga, bet gan vietējās un reģionālās politiskās partijas. Pavisam dalību vēlēšanās ir pieteikuši 194 politiskie spēki, un pārliecinošs to vairākums ir vietējās partijas, aiz kurām stāv dažāda kalibra un raudzes vietējie grupējumi un līderi. Pavisam 22 Ukrainas reģionos (izņemot Doņeckas un Luhanskas apgabalu) tiks ievēlēti vairāk par 29 tūkstošiem deputātu, kamēr kandidātu skaits pārsniedz 217 tūkstošus.
Kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, vietējo politisko spēku kopējais reitings vēlēšanu priekšvakarā par 10–15% pārsniedz visu valsts mēroga partiju kopējos reitingus. Papildus jāņem vērā, ka vairumā gadījumu arī lielo partiju teritoriālās nodaļas ir tikai franšīzes, nodotas vietējo spēku rīcībā. Visbeidzot – šo vēlēšanu gaitu kontrolē nevis Ukrainas Centrālā vēlēšanu komisija, bet gan teritoriālās komisijas, kuras tiek uzskatītas par saistītām ar vietējiem spēkiem un atkarīgām no tiem.
Kā viens no būtiskiem vietējo spēku dominēšanas cēloņiem savukārt tiek minēts iepriekšējā Valsts prezidenta Petro Porošenko lēmums pāradresēt vietējām varām gandrīz visu atbildību par sociālajiem, izglītības un vēl citiem izdevumiem. Lēmums tika pieņemts, lai uzlabotu valsts finanšu bilanci, taču par tā blakus efektu kļuva fakts, ka pieaugošs skaits vēlētāju pašvaldības ir sākuši uzskatīt par svarīgākiem institūtiem nekā centrālo varu.
Visu šo procesu rezultātā, kā atzīst Ukrainas eksperti, teritoriālo kopienu vēlēšanās no divām trešdaļām līdz trim ceturtdaļām deputātu vietu ieņems vietējo partiju pārstāvji, bet vairākumā dažāda līmeņa pašvaldību centrālajai varai un parlamentārajām partijām, visticamāk, nebūs gandrīz nekādas ietekmes uz pēcvēlēšanu koalīcijām un amatu sadali reģionos.
Galvenā problēma savukārt ir, ka vietējās partijas neslēpj plānus apvienot spēkus (pastāv 5–6 apvienošanās projekti) un jau pārskatāmā nākotnē doties iekarot Kijevu, lai pārdalītu valsts resursus par labu sev. Ir maz šaubu, ka pavisam drīz no reģioniem sekos prasība sarīkot parlamenta ārkārtas vēlēšanas, atsaucoties uz to, ka centrālā vara pēc 25. oktobra vēlēšanām ir kļuvusi lielā mērā neleģitīma. Tas savukārt sekmēs jau tāpat jūtamos valsts decentralizācijas procesus, kā arī nevairos kopējo stabilitāti.