ABVL Bank likvidators: Valsts institūcijas raisa ažiotāžu, nevis korekti informē

Tiklīdz parādījās ziņas par to, ka likvidējamā ABLV Bank bija starp tām 20 vietām, kur dienesti pagājušajā nedēļā veica tā dēvētās procesuālās darbības, daudziem noteikti pirmā doma bija: ne velti to banku likvidē. Tagad zināms, ka likuma pārkāpumos, iespējams, iesaistīts augsta līmeņa bankas bijušais darbinieks. Kā jūs vērtējat – te var runāt tikai par atsevišķas personas vai visas bankas vainu?

Pirmām kārtām uzreiz ir jāsāk ar to, ka mēs nevaram publiski komentēt operatīvās darbības tiešā veidā, mēs nevaram runāt, par ko tās ir un kāpēc, bet mēs droši vien vairāk varam runāt, par ko tās nav. Proti, novilkt zināmas robežas. Šīs darbības nav par kaut ko tādu, kas būtu noticis bankas likvidācijas laikā. Un šīs darbības noteikti nav vērstas pret likvidāciju kā tādu vai likvidācijas procesu.

Proti, tāpēc vien, ka notikušas šīs procesuālās darbības, bankas likvidāciju nav pamata apšaubīt vai pārtraukt?

Katrā ziņā nav nekādas tādas informācijas, kas liecinātu par pretējo. Pēc būtības tas, kas notika, – bija nepieciešams izsniegt informāciju izmeklēšanas iestāžu darbiniekiem par vēsturiskajiem klientu darījumiem. Tāda veida informāciju, balstoties uz rakstiskiem pieprasījumiem, regulāri mēs sniedzam iestādēm, arī tām, kas bija pie mums otrdien. Tajā ziņā mums pašiem bija liels pārsteigums, ka šoreiz ir izvēlēta šāda informācijas pieprasīšanas forma, nevis atsūtīts kārtējais informācijas pieprasījums.

Saprotu, ka operatīvās darbības notika vienlaicīgi daudzās vietās, droši vien bija svarīgi nodrošināt, lai nebūtu iespēja kaut ko paslēpt. Bet, zinot vēsturi, kā banka nonāca līdz likvidācijai, to, cik bieži bijušas bažas par piespiedu likvidācijas noteikšanu, droši vien jūs vismazāk esat ieinteresēti kaut ko slēpt vai kādu pārkāpēju piesegt?

Tieši tā! Jo viss mūsu īstenotais process ir balstīts uz to, lai saglabātu informāciju un izmantotu to, izvērtējot kreditoru prasījumus, kā arī atgūtu aktīvus, lai varētu to naudu arī reāli izmaksāt tiem, kam nav likumīgu šķēršļu to saņemt. Mēs tiešām kopš likvidācijas sākuma esam daudz strādājuši pie datu saglabāšanas. Līdz ar to arī šajā gadījumā visi pieprasītie dati mums bija, mēs paši tos izsniedzām visu šo daudzo dienestu pārstāvju klātbūtnē – mūsu darbinieki vāca informāciju no sistēmām, gatavoja atbildes tā, lai to varētu ērti saņemt tie, kam tas ir nepieciešams.

Tātad šoreiz nebija stāsts par to, ka līdzīgi kā citkārt izņemtu lielu dokumentu kopumu, datoru diskus, lai pēc tam kaut kur citur šķirotu, kas vajadzīgs, kas ne?

Nē, šajā gadījumā mūsu darbinieki dienestu pārstāvju klātbūtnē atlasīja un izsniedza tieši konkrētu prasīto informāciju. Jā, tie informācijas izsniegšanas apstākļi bija nervozāki nekā citos gadījumos, kad to pašu darām ikdienā, taču varu teikt, ka tāpat viss notika sadarbības gaisotnē. Un uzreiz arī jāsaka – tie dienestu pārstāvji, kas pie mums bija ieradušies, bija profesionāli un korekti, līdz ar to praktiski process norisinājās tik konstruktīvi, cik tas droši vien vispār ir iespējams. Tā ka par konkrētiem cilvēkiem nevaram neko sliktu teikt, viņi arī vienkārši dara savu darbu – ja saņem uzdevumu braukt uz šejieni, tad viņi te ir –, taču es tiešām domāju, ka pēc tās informācijas nebija jāierodas tik... atraktīvā veidā – mēs to būtu izsnieguši arī pēc parastā pieprasījuma.

Kā jūsu darbu ietekmēja tas, ka tā informācija tika pieprasīta, ierodoties tik plašai un specifiski ekipētai delegācijai?

Tajā otrdienā darbs šeit pilnībā bija paralizēts. Arī trešdien atjaunot ierasto ritmu nebija vienkārši – bija nepieciešams nomierināt darbiniekus, atbildēt uz publisko interesi par to, kas notiek, skaidrot to partneriem, ko šis process nozīmē. Tas viss, protams, radīja lielu papildu slodzi aizvadītajā nedēļā.

Varbūt ir arī zaudējumi tā dēļ?

Viena diena dīkstāves noteikti ir aprēķināma kā zaudējums, jo skaidrs, ka visi darbinieki par to saņems algu, lai arī pastrādāt nevarēja. Es domāju, ka papildu izdevumi bija arī valsts pusē, – tas droši vien nebija lēti šādu pasākumu organizēt.

Mūs, protams, satrauca, cik daudz uzmanības tika pievērsts notikumiem vienā bankā, kaut gan īstenībā  pēc presē vēstītā mēs redzam, ka tas ir plaša sektora jautājums, ka procesuālās darbības notiek ļoti daudzās dažādās vietās. Iespējams, par dažādām lietām, bet tomēr fokuss, kā ierasts, ir uz ABLV. Un dīvaini, ka mēs arī bijām vienīgā banka vai vienīgā no daudzajām vietām, kur ieradās operatīvie darbinieki, kam arī prokuratūra veltīja īpašu preses konferenci. Domājot uz priekšu, mēs tiešām labprāt redzētu, ka valsts institūcijas pievērš uzmanību korektai sabiedrības informēšanai. Var saprast, protams, intrigu un interesi, bet tajā pašā laikā, es domāju, neviens no mums nav ieguvējs, ja tiek radīta vien ažiotāža, bet nesaņemam pilnvērtīgu, vispusīgu informāciju par kopējo stāvokli.

Jā, sen nekas tāds Latvijā nebija piedzīvots. Bet kā vispār jums veicas ar bankas likvidācijas procesu?

Ja runājam par naudas atgūšanu, te darbs ir īstenots liels un tas noticis efektīvi. Šobrīd jau tuvojamies aptuveni 85% atzīmei no nepieciešamās naudas visu prasību apmierināšanai. Aktīvu atgūšanā, naudas uzkrāšanā, lai izmaksātu kreditoriem, pat nedaudz apsteidzam paši savus plānus. Tas, kas iet lēnāk, ir naudas izmaksas kreditoriem, bet tas saistīts ar notikumiem 2018. gada nogalē un 2019. gada pirmajā pusē, kad mums gandrīz par gadu nobīdījās starts darbam ar kreditoru atbilstības pārbaudi. Taču arī šis process ir iesācies, pirmās izmaksas ir veiktas, bet tur lielākais darbs vēl ir priekšā. Taču mēs daudz strādājam pie tā, lai to procesu padarītu arvien raitāku un efektīvāku. Tomēr jārēķinās, ka tas ir jauns process, tur iesaistīts ļoti liels cilvēku skaits, uzņēmums EY ir izveidojis komandu, kurā ir eksperti no piecām valstīm, tam visam jāiestrādājas, sadarbības jānoslīpē, procesi jānostabilizē.

Ik pa brīdim tiek minētas lielas naudas summas, kas kontrolējošajiem dienestiem šķiet aizdomīgas, tāpēc pakļautas papildu pārbaudēm. Kā jūsu darbu ietekmē šie pārbaužu procesi, daži no kuriem var būt ļoti ilgi?

Mūsu loma šajā procesā ir tikai veikt pārbaudes saskaņā ar normatīvajiem aktiem un arī pašlikvidācijas procesu. Attiecīgi, ja izpildās normatīvajos aktos paredzētie gadījumi, kad ir jāsniedz ziņojumi Finanšu izlūkošanas dienestam (FID), mēs to darām. Savukārt tālākais naudas liktenis jau lielā mērā ir pašu naudas īpašnieku rokās – tieši viņiem ir pienākums sniegt atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem. Ja viss ir kārtībā, teiksim, ar naudas izcelsmi, arī tie rīkojumi par iesaldēšanu tiek mainīti. Tiešām ir precedenti, kur pēc papildu pārbaudēm apstiprinās, ka sākotnējās aizdomas nav bijušas pamatotas, un attiecīgo līdzekļu izmaksa īpašniekiem tiek atļauta.

Bet iesaldēšanas termiņi?

Tas ir atkarīgs no tā, kurā stadijā naudas īpašnieks spēj pierādīt, ka tie līdzekļi ir legāli. Ja to spēj izdarīt jau pirmajās 45 dienās, kas ir pirmais solis pie FID, tad iesaldēšana ir tieši tik ilga. Ja ar to nepietiek un no FID lieta tiek nodota tālāk policijai lietas ierosināšanai, un policija tiešām to izdara, tad tie līdzekļi, ja nemaldos, var tikt arestēti līdz pat diviem gadiem. Bet jebkurā gadījumā viss atkarīgs tieši no paša šo līdzekļu īpašnieka spējas pierādīt naudas legālu izcelsmi. Ja spēj to pierādīt, tad uztraukumam nav pamata.

Ja izrādās, ka naudas izcelsme tomēr nav bijusi legāla vai vēl sliktāk – ja tās atmazgāšanā piedalījies kāds bankas darbinieks, kā nu izskanējis, cik liela vaina jāuzņemas bankai, kas varbūt laicīgi nav to pamanījusi, par to ziņojusi?

Tad paskatīsimies, kā sistēma darbojas. Bankai ir jāvērš uzmanība uz aizdomīgām pazīmēm, tas jādara, gan akceptējot klientus, gan pēc tam sekojot līdzi klientu darījumiem. Tajā pašā laikā, tā kā banka redz tikai mazu daļu no klienta dzīves, tad objektīvi ir ļoti iespējams, ka vismaz sadarbības sākumā klients spēj bankai izskatīties pēc laba un kā minimums akceptējama riska klienta, un, tikai saliekot bildi kopā jau pēc fakta vai arī pakāpeniski redzot un analizējot viņa transakcijas, tas riska profils var atklāties.