Mikriņu pakalpojumu iepirkumā Rīgā "nesūdzas sūdzēšanās pēc"

Jūs esat vairākkārt pauduši aizdomas par labvēlīgāku RS attieksmi pret otru pretendentu, proti, pilnsabiedrību Rīgas Mikroautobusu satiksme (RMS).

Protams, tas jūtams visu šo laiku. Turklāt arī IUB visas mūsu sūdzības pilnībā vai daļēji ir atzinis par pamatotām. Te pēc būtības ir redzams, ka 

vienā vai otrā veidā tiek mēģināts iemānīt nolikumā punktus, kas nodrošinātu priekšrocības otram pretendentam. Uzdodiet jautājumu – vai tas ir pavisam nejauši?

Turklāt visi aizmirst, ka šis iepirkums vispār tika pārtraukts 2017. gada aprīlī un pēkšņi tika pagarināts RS un RMS 2013. gadā noslēgtais līgums. Un tikai pēc Augstākās tiesas atzinuma, ka šis pagarinājums ir prettiesisks, nosakot aizliegumu to turpināt pēc 2019. gada 1. janvāra, visi atcerējās, ka ir taču šis iepirkums. Vienlaikus nevar tā viennozīmīgi apgalvot, ka Rīga paliks bez šā pakalpojuma. RS ir milzīga organizācija ar milzīgām iespējām, viņi var braukt paši – par šo vispār netiek runāts. Desmit miljoni pasažieru, ko pārvadā ar mikroautobusiem pa RS paralēliem maršrutiem, Rīgai nav vajadzīgi? Būtībā šie ir RS negūtie ienākumi.

RS pašiem taču nav mikroautobusu.

Viņi taču var tos iegādāties. Ir daudz dažādu iespēju – jautājums ir nevis par varēšanu vai nevarēšanu, bet gribēšanu. Es gan nevaru dot padomus RS, es varu tikai teikt, ko es darītu viņu vietā. Taču jautājums paliek – pie tām milzīgajām dotācijām, ko saņem RS, viņi ir gatavi uzbūvēt ēku par miljonu, bet viņus neinteresē kvadrātmetra cena. Tas taču ir dīvaini!

Jums ir liela pieredze šajā biznesā, šobrīd ir jūlija beigas, un faktiski risinājumam ir jābūt līdz nākamā gada 1. janvārim. Vai iepirkuma procedūru šajā laikā ir iespējams pabeigt, un vai jebkurš no izvēlētajiem pretendentiem spēs nodrošināt šā pakalpojuma sniegšanu?

Jautājums ir uzdodams nevis mums, bet pasūtītājam – kā pasūtītājs lemj un ko vēlas. Un vai ir gatavs pildīt tiesas lēmumu.

Vai pašreiz IUB esošā jūsu sūdzība varētu būt pēdējā? Vairāk jums nav nekādu citu iebildumu?

Es to nevaru apgalvot. Ik reizi, kad mēs gatavojam piedāvājumu, lasām katru nolikuma punktu. Un ik reizi parādās kādas nianses, kuras ir strīdīgas. Tajā pašā laikā publiskajā retorikā tiek apgalvots, ka mēs tikai principa pēc sūdzamies. Jautājumi rodas procesā, kad parādās dīvainas nianses, kas norāda uz nevienlīdzīgu situāciju starp mums un otru pretendentu. 

Turklāt interesanti, ka šonedēļ intervijā Latvijas Radio RS pārstāvis, it kā pārsakoties, nosauca RMS par RS meitas kompāniju. Savā ziņā tā jau arī ir RS meitas kompānija, ja tiek apspriests jautājums, kā nodot šo iepirkumu viņiem.

Jau par iepriekšējo iepirkumu bija domstarpības līdz pat tiesu darbiem par iepirkuma nolikumu un uzvarētāja izvēli. Paskatieties, kā RMS uzsāka šo pakalpojumu sniegšanu un kā viss vēsturiski ir noticis. Kā es saku – vispirms atrast pretendentu un tad piešķirt viņam līgumu ir pretlikumīgi, jo atbilstoši normatīviem ir jāizvēlas saimnieciski izdevīgākais piedāvājums. Tieši tādēļ mēs arī visu laiku mēģinām apelēt pie sabiedrības interesēm un likumības.