Fragments no intervijas
Ir vesela rinda valstu, ar kurām biznesam ir apgrūtināta sadarbība. Uzņēmēji tā arī saka – pārceļam biznesu uz Lietuvu vai Igauniju un varam strādāt! Ārvalstu investori, kuri eksportē preces uz Krieviju, Kazahstānu vai citām valstīm, arī norāda, ka filiāli šādai darbībai labāk atvērt Lietuvā vai Igaunijā. Tur kontrolējošie dienesti neradot iespaidu, ka nauda varētu tikt atņemta. Kā jūs skaidrotu šo reakciju, vai mums ir citi spēles noteikumi nekā pārējā ES?
Jau ilgstoši mēģinu izskaidrot to, ko dara FID, un to, ko dara citas iestādes sistēmā. Par visu sistēmu atbildēju līdz 2020. gada februārim, kad Latvijai bija jāizkļūst no potenciālā riska tikt iekļautai Moneyval pelēkajā sarakstā. Vadīju gan darba grupu, gan delegāciju (Moneyval), un man bija mandāts runāt par jebkuru no tēmām, kas ir pakļautas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumam. Tagad es to jau vairāk nekā gadu nedaru, jo man šāda mandāta runāt par visu nav. Līdz ar to kontrolējošā institūcija, runājot par banku sektoru, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), un tai ir jāsniedz atbildes par to, vai prasības attiecībā uz banku klientiem ir stingrākas vai mazāk stingras. Tas, ko esmu novērojusi, – ir kaut kāda uzņēmēju daļa, kura līdz šim varbūt nav bijusi tik ieinteresēta pilnībā sniegt visu informāciju bankām, un banku prasības ir strauji mainījušās. Tas liek domāt, ka vienai daļai uzņēmēju ir vieglāk pārreģistrēt savus bankas kontus citā ES valstī, nekā palikt šeit!
Sakiet kā eksperte, vai tas, jūsuprāt, ir pareizi, ka atšķiras prasības ES valstīs un vietām var darboties uzņēmums bez kāda satraukuma, bet pie mums to nevar?
Tas nav pareizi! Kāpēc? Nepareizi rīkojas nevis Latvija, bet nepareiza ir situācija, kurā pat Eiropas Savienībā, kur ir tikai 27 valstis, ir dažāda pieeja šiem jautājumiem! Ir dažādas stingrības prasības ES, un ir vairākas valstis, kuras nav ieviesušas pat tā saucamo ceturto AML direktīvu, kurai bija jābūt ieviestai jau 2017. gada jūnijā. Tās ir pat ļoti lielas valstis.
Labi, neesam pelēkajā zonā. Tajā pašā laikā Ekonomisko lietu tiesa nupat ir uzsākusi banku klientu līdzekļu konfiskāciju. Mēs turpinām skriet pirmrindniekos?
Es domāju, ka tā ir normāla situācija. Visi ķēdes posmi, proti, pēc kārtas – banka, FID, policija, prokuratūra un noslēgumā tiesa. FID ir nepieciešams finanšu līdzekļus aizturēt, pēc tam policija, veicot izmeklēšanu, konstatē, ka līdzekļi, visticamāk, ir noziedzīgi iegūti un tādēļ arestējami.
Nevis pierāda, bet – visticamāk?
Lai arestētu, ir nepieciešams mazāks pierādījumu apjoms. Pēc tam izmeklēšanas rezultātā ir jānonāk pie skaidras pārliecības. Te likumdevējs ir radījis sistēmu, kurā šī pierādījumu nasta tomēr gulstas uz aizturētās mantas īpašnieku, un viņš nav spējis pierādīt, ka manta ir ar legālu izcelsmi. Tad lieta dodas uz tiesu. Tur, manuprāt, ir absolūti juridiski pamatots mehānisms, kādā veidā tiek izvērtēts – ir vai nav līdzekļi noziedzīgi iegūti. Ja mēs runājam par to, kas noticis valstī pēdējo trīs gadu laikā, būtu dīvaini, ka tagad pēc iesaldēšanas, pēc mantas aresta, pēc izmeklēšanas pēkšņi mums nesekotu pēdējais posms – tiesa!
Visu interviju par to, kā šobrīd saprot noziedzīgi iegūtu naudu, kā to konfiscē un kāda ir jaunā kārtības sapratne pēc Moneyval rekomendāciju izpildes, brīdī, kad pirmās mantas konfiskācijas Ekonomisko lietu tiesā jau notikušas, lasiet 20.jūlija žurnālā Dienas Bizness!