Šķiet, ka esat pirmā latviete, kas strādā Apvienotās Karalistes parlamentā. Kā tur sākāt strādāt, un kādi ir jūsu pienākumi?
Neesmu dzirdējusi, ka pirms manis būtu kāds latvietis strādājis. Ir lietuviešu izcelsmes kolēģe, bet viņa ir imigrantu bērns un šeit jau gājusi skolā. Lielbritānijā dzīvoju 11 gadu, kad ar ģimeni pārcēlāmies dzīvot no Nīderlandes, jo vīrs kļuva mācībspēks Oksfordas Universitātē. Kad paaugās jaunākais no trim dēliem, 2018. gadā pieteicos parlamenta izsludinātajā vakanču konkursā. Daži draugi Latvijā bija pārsteigti, ka tādu darbu var dabūt bez pazīšanās, bet tas tikai pierāda, ja kādam kaut kas šķiet neiespējams, tad tomēr ir vērts mēģināt.
Darba intervijā viņiem bija svarīgi, ka esmu informēta par notiekošo Eiropā. Tikko bija noticis breksits, un briti meklēja cilvēkus, kas orientējas Eiropas likumos un noteikumos. Mana amata pienākumos ir deputātiem sagatavot informāciju par jautājumiem, kas saistīti ar starptautisko tirdzniecību, valsts atbalstu un publiskiem iepirkumiem. Sākotnēji tas bija fokusēts uz Lielbritānijas un Eiropas sadarbību, bet patlaban tie vairāk ir tirdzniecības līgumi ar visu pasauli, īpaši ar Klusā okeāna reģionu. Uzmanība vairāk koncentrēta Singapūras, Japānas, Austrālijas, Jaunzēlandes virzienā.
Kāda ir jūsu izglītība un līdzšinējā darba pieredze?
Latvijas Universitātē studēju starptautiskās attiecības, Naimēgenes Universitātē studēju Eiropas zinības un Amsterdamas Universitātes Starptautisko attiecību skolā Eiropas un starptautisko attiecību studiju programmu. Izprast notiekošo palīdz arī tas, ka septiņus gadus Nīderlandē par Eiropas tiesībām konsultēju cilvēkus, kas strādāja pašvaldībās.
Diemžēl ārpolitikā Lielbritānija arvien attālinās no Eiropas, taču tā jau tepat netālu vien ir, tādēļ šāda rīcība nedaudz atgādina nevēlēšanos redzēt acīm redzamo.
Raksturojiet, lūdzu, savu darba ikdienu. Kā notiek sadarbība ar parlamenta deputātiem?
Formāli mana darbavieta ir parlamenta apakšnama bibliotēka. Taču jau vairāk nekā gadu strādāju attālināti. Es un citi pētnieki esam neatkarīga, bezpartijiska institūcija, jo pienākums ir atbalstīt jebkuru deputātu, sniedzot viņiem neatkarīgu viedokli un bezpartijiskas zināšanas. Izskaidrojam, piemēram, starptautisko līgumu saturu un iespējamo interpretāciju. Parasti tie ir rakstiski ziņojumi un pārskati. Palīdzam tādā ziņā, lai deputāti varētu pieņemt pierādījumos balstītus lēmumus.
Piemēram, deputāts zvana un jautā, kāpēc Lielbritānijas un Eiropas līgums paredz, ka Lielbritānijas produktu standarti joprojām ir piesaistīti Vācijas standartiem, jo tā dzirdējis. Tomēr līgums paredz, ka gan Lielbritānija, gan Eiropas Savienība savu iekšējo sistēmu var regulēt pēc saviem ieskatiem. Tātad skaidrojam to, par ko īsti nezina vai pietrūkst izvērstas informācijas. Mums, pētniekiem, jāzina, kuri ir uzticami eksperti un zinoši cilvēki, pārsvarā izmantojam augstskolu zinātnieku pētījumus, kā arī presi. Esam kā atbalsta mehānisms, lai politiķis gūst apstiprinājumu savam viedoklim vai arī spēj to mainīt.
Nesen kolēģi savā starpā diskutējām par ekonomiskajiem pētījumiem, vai breksits jau ir ietekmējis britu firmu tirdzniecību ar Eiropu. Lasījām akadēmiskos rakstus un analizējām, kādas ir hipotēzes, kādi lietoti argumenti. Ja viedokļi dalās, tad deputātiem piedāvāju abus variantus, jo nedodu spriedumu, kas ir pareizi vai nepareizi. Vienīgi, ja izprotams, ka tas ir politiski angažēts viedoklis, tad uz to vēršu uzmanību. Piemēram, kāda domnīca pārstāv izteikti neoliberālu vai progresīvi kreiso viedokli.
Pieminējāt arī britu presi. Ko uzskatāt par respektējamu informācijas avotu?
Lasot un analizējot kā kvalitatīvas žurnālistikas izdevumus varu nosaukt The Financial Times, The Economist, The Telegraph, The Times, The Guardian, jo žurnālisti veic pamatīgu izpētes darbu.
Pirms vēl Lielbritānija izstājās no Eiropas Savienības, sabiedrībā bija izteikta polarizācija – par un pret. Šajā laikā varēja izprast, kuri žurnālisti faktus atspoguļo objektīvi un ļauj lasītājiem izvērtēt. Viņi necēla gaisa pilis, cik viss kļūs brīnišķīgi, kad izstāsies no ES, kā arī nebaidīja, cik viss kļūs briesmīgi. Svarīgi, ja žurnālists faktus pamato ar skaitļiem, datiem un uzticamiem avotiem.
Vai noskaņojums sabiedrībā ir mainījies?
Polarizācija īsti nav pazudusi, jo referendumā breksitisti uzvarēja ar 51 procentu. Tomēr vairākums notikušo ir pieņēmuši kā faktu un dara visu, lai no tā gūtu pozitīvu rezultātu. Protams, netrūkst arī ekstrēmistu, kuriem šķiet, ka līdz galam nekas vēl nav noticis.
Britiem ir teiciens "Keep calm and carry on" jeb "Saglabā mieru, un tik uz priekšu!".
Cik sabiedrībā populāra ir valdība?
Patlaban Borisa Džonsona valdībai ir diezgan liels atbalsts. Covid-19 pandēmijas sākumā izskanēja jautājumi, vai valdības reakcija bija pietiekami adekvāta, jo starp Eiropas valstīm no vīrusa izraisītās infekcijas slimības tieši Lielbritānijā mirušo skaits bija viens no augstākajiem. Neskatoties uz to, vakcinācijas kampaņa uzsākās un norit lieliski, arī tādēļ britu valdības reitings patlaban ir augsts – gandrīz 40 procenti iedzīvotāju tās darbu vērtē pozitīvi. Opozīcijai – leiboristiem – tas ir nedaudz pat krities. Manuprāt, veiksmīgā vakcinācija ir izraisījusi optimismu.
Kas varētu būt veiksmīgās kampaņas pamatā, jo Latvijā vakcinācijas process norit ne visai raiti?
Atceros, ka pirms referenduma daži breksitu atbalstoši politiķi noliedzoši izturējās pret ekspertiem un arī daļa sabiedrības pieņēma viedokli, ka ekspertiem nevar uzticēties, jo visi esot angažēti utt. Toties, kad sākās pandēmija, valdība preses konferencēs runāja tikai kopā ar ekspertiem – epidemiologiem, infektologiem, Māsu asociācijas pārstāvjiem, uzsverot, ka seko viņu ieteikumiem.
Cilvēkiem ir kultivēta uzticība ekspertiem un zinātniekiem. Tagad tiek uzdoti arī kritiski jautājumi par gadījumiem ar trombiem, bet būtība ir tāda, ka uzticamies cilvēkiem, kuri zina, ko dara. Starp tiem ir epidemiologi, mikrobiologi, kuri izstrādāja vakcīnas un to spēja izdarīt, pateicoties iepriekšējai pieredzei un daudzus gadus krātām zināšanām. Lielbritānijā bija izteikti kritiskāka situācija, jo sākumā no mājas varējām iziet tikai vienu reizi dienā un pastaigāties dažu jūdžu attālumā. Kad cilvēki aptvēra, ka vakcinācija ir vienīgā iespēja atgriezties normālā dzīvē, ka tai būs efekts, tad kampaņu var uzskatīt par veiksmīgu, ko apliecina arī pēdējie dati. Vīrusa izplatība ir ierobežota. Vispirms sāka vakcinēt seniorus, cilvēkus, kuriem ir vislielākie individuālie riski, līdz ar to strauji samazinājās mirstība.
Kā tiek izvērtēti riski, jo pēdējā informācija, ka Lielbritānijā ar AstraZeneca vakcīnu neiesaka vakcinēt cilvēkus, kuri jaunāki par 30 gadiem?
Valstīs riska izvērtēšana atšķiras. Eksperti izsvēra, ka cilvēkiem virs 30 gadiem saslimšanas risks un pēc tam dažādu komplikāciju ilgtermiņa ietekme ir lielāka nekā iespējamais risks no vakcīnas, kas 20–29 gadus veciem cilvēkiem var būt viens gadījums uz 100 000.
Piemēram, Kembridžas Universitātes profesors un Vintonas Riska un pierādījumu komunikācijas centra vadītājs Deivids Spīgelhalters laikrakstā The Guardian regulāri katru nedēļu raksta viedokļa rakstus un ir arī savu kolēģu atzīts eksperts. Profesors ļoti vienkāršā un skaidrā valodā izskaidro, kāpēc pieņemti vieni vai citi lēmumi, kādi ir vai nav riski. Viņš kā zinātnieks ir uzņēmies funkciju cilvēkiem palīdzēt saprast un izburties cauri milzīgajai informācijas plūsmai. Bija publicēta arī infografika, lai vizuāli uzskatāmi demonstrētu, kāpēc tika pieņemts lēmums ar AstraZeneca nevakcinēt jaunākus par 30 gadiem. Kādā no intervijām D. Spīgelhalters uzsvēra, ka katrā valstī apstākļi ir citādi, tādēļ arī atšķiras infekcijas un iespējamie komplikāciju riski starp dažādām vecuma grupām.
Sekojot līdzi notikumiem Latvijā, komunikācija uzlabojas, bet sākumā eksperti nerunāja vienkāršā un saprotamā valodā. Manuprāt, veiksmīgi tas izdodas ārstam Kārlim Rācenim, arī ārstei Danai Isarovai, jo ir svarīgi, kā atbild uz jautājumiem un kādus izmanto argumentus, lai lielāka skaidrība rastos ikvienam.
Covid-19 savā ziņā atklāj, cik svarīgi jau skolā ir mācīties saprast statistiku. Vairāk būtu jāuzticas arī zinātniekiem, un jāatceras, ka ne visi ārsti ir speciālisti par Covid-19.
Vai, jūsuprāt, atšķiras, kādu atbalstu pandēmijas laikā katrā valstī sniedz cilvēkiem?
Manuprāt, Lielbritānijā salīdzinājumā ar Latviju vairāk domā par cilvēkiem, kas attiecas uz dīkstāves pabalstiem, pašnodarbinātajiem, jo noteica atliktos maksājumus, mainījās biznesa nodoklis u. c. Nevar cilvēkiem aizliegt strādāt un aizmirst, ka viņiem ir jāturpina dzīvot un arī jāēd. Atbalstam jābūt labi mērķētam, lai sasniegtu tos, kas patiešām cietuši visvairāk.
Vai ir kaut kas tāds, kā pietrūkst un ir tikai Latvijā?
Pietrūkst radu un draugu, skaistās Latvijas dabas, lai gan te arī ar ģimeni daudz ceļojam, dodamies pārgājienos. Reizēm dabā saskatu pat līdzību ar Latviju. Salīdzinot ar Nīderlandi, kur nodzīvoju 13 gadu, tā valsts ir pārāk urbanizēta. Lielbritānijā vēl var atrast gabaliņu meža un pļavas, kur drīkst staigāt.
Kāda loma ir karaļnamam, jo pasaulē visvairāk ievērotā tomēr ir Lielbritānijas karaliene un karaliskajā ģimenē notiekošais?
Karaliene ir kā zināms simbols un karaļnama institūcija valstī ir kopsaucējs, neskatoties uz visām politiskajām nesaskaņām. Atceros, 2014. gadā karaliene Elizabete ļoti taktiski izteicās pirms referenduma par Skotijas neatkarību, kad aicināja "ļoti rūpīgi padomāt par nākotni". Arī pirms referenduma par izstāšanos no ES karaļnams rūpīgi noliedza visas baumas par karalienes it kā atbalstu vienai vai otrai pusei.
Interesēšanās par karaliskās ģimenes dzīvi citiem varbūt novērš uzmanību no reālajām problēmām, jo kādā brīdī jau ikviens nevar atturēties "palūkoties pa atslēgas caurumu".
Augsts reitings, neskatoties uz Covid-19
Par vakcināciju Lielbritānijā, publikas noskaņojumu un valdības darbu Ilzes Brinkmanes saruna ar parlamenta apakšnama informācijas sekcijas vecāko pētnieci Ilzi Jozepu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.