Vai līdzšinējā valdība visu darījusi pareizi, lai mazinātu nevienlīdzību?
Uzņēmuma ienākuma nodokļa sistēma ir padarīta ievērojami labāka, un nākotnē tā dos labākas darba vietas, kas ir ļoti svarīgs priekšnoteikums, lai iedzīvotāji ar savu darbu varētu nopelnīt gan sev, gan bērniem, gan samaksāt pietiekami daudz nodokļos, lai uzturētu esošo pensiju sistēmu, sniegtu atbalstu mazāk aizsargātajām sociālajām grupām, nodrošinātu veselības aprūpi, izglītības sistēmu, drošību, kā arī uzturētu no publiskā sektora finansējamo infrastruktūru. Savukārt pārējo nodokļu sektorā, manuprāt, reforma ir bijusi diezgan greiza. Atsevišķi skatāma problēma ir tā, ka netika reformēts nesamērīgais nekustamā īpašuma nodoklis, kas daudzviet izspiež ģimenes no mājokļiem, kas dzimtai piederējuši pat vairākās paaudzēs.
Saprotu, ka valdība nevarēja atvērt vēl vienu fronti pret pašvaldību vēlmēm. Ja skatām iedzīvotāju ienākumu nodokļu (IIN) sistēmu, tad tur reforma, pretēji sākotnējai iecerei, izvērtās pseidokreisi populistiska. Lielākā problēma ir jau pirms tam ieviestā diferencētā neapliekamā minimuma (DNM) robežu radikālā paplašināšana, kā arī tā administrēšanas sistēma. DNM, pretēji populistu deklarētajam, nemazina nevienlīdzību, bet starp atsevišķām grupām to pat palielina.
Kā tā?
DNM balstās tikai uz atalgojuma lielumu, bet atalgojuma nevienlīdzība ir gadījumos, kad par vienu un to pašu darbu pēc pazīmes, kas nav tieši saistīta ar darba pienākumiem, maksā atšķirīgu algu. Savukārt sociālo nevienlīdzību vērtē pēc ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli. Piemēram, vērtējam divas personas: vienai alga ir 430 eiro, otrai – 700 eiro. Kura no tām ir turīgāka, un kura no valsts puses ir vairāk saudzējama? Paviršajā līmenī secinājums ir diezgan skaidrs – pirmā vairāk audzējama! Bet, ja "rokam dziļāk", tad var izrādīties, ka pirmā persona uztur tikai sevi pašu, bet otrā persona ir māte ar diviem bērniem. Pēc DNM ieviešanas pirmās personas situācija uzlabojās, bet otrās – neuzlabojās. Līdz ar to nevienlīdzība starp šīm mājsaimniecībām pieauga. Līdzīgi ir arī ar progresīvo IIN. Var būt, ka vecākiem ar bērniem ir jāmaksā progresīvā likme, savukārt personai, kura uztur tikai sevi pašu, nav jāmaksā.
Bet mātei ir atvieglojumi par bērniem.
Ir, un, kā jau minēju, šis instruments mazina nevienlīdzību, bet, ja skatām DNM, paliekot citiem nosacījumiem nemainīgiem, tad tas nevienlīdzību nemazina, un to pielieto galvenokārt pavirši vai populistiski politiķi.
Kādā ziņā izpaužas viņu paviršība un populisms?
Paviršība izpaužas kā nepietiekama iedziļināšanās problēmā un pilnīgā modelēšanas neesamībā. Piemēram, viena no metodēm, ko izmanto darba nodokļu slodzes (DNS) vērtēšanai pie dažādiem atalgojuma līmeņiem, ir aptuveni šāda: DNS pie atalgojuma 67%; 100% un 150% strādājošajam bez apgādībā esošām personām. Nākamais solis – DNS pie atalgojuma 67%; 100% un 150% strādājošajam ar vienu apgādībā esošu personu utt. DNM apoloģēti nav pacentušies iedziļināties pat otrajā līmenī, kā rezultātā tiek veidota greiza sistēma. Savukārt populisms izpaužas kā nepieciešamība vēlēšanās piedāvāt vēlētājiem vienkāršus, ātri uztveramus saukļus.
Skatot no sociālās nevienlīdzības skatupunkta, DNM ir bezjēdzīgi izniekota fiskālā telpa, kas apstākļos, kad valsts nevar nodrošināt bērniem savlaicīgu veselības aprūpi un rehabilitāciju, kad aizbildnībā esošiem bērniem uzturlīdzekļi ir divreiz mazāki par minimumu, kad valsts nevar nodrošināt vismaz stāžam atbilstīgas minimālās pensijas, kad valsts nevar nodrošināt invalīdu apgādībā esošajiem bērniem piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta, kad valsts nevar nodrošināt kompensējamos medikamentus visiem, kam tas ir nepieciešams, kad valsts nevar nodrošināt studiju kredītu garantijas vismaz tiem jauniešiem, kuru vecāki nekvalificējas kā galvotāji, situācijā, kad valsts nevar nodrošināt vismaz minimālo pensiju samērīgumu ar darba stāžu utt., ir nepiedodama izšķērdība, lai neteiktu vairāk.
Savukārt, ja skatām DNM ekonomisko būtību, tad, ņemot vērā, ka tirgus ekonomikā darba tirgus piedāvājuma/pieprasījuma krustpunkts ir neto alga, ieviestais risinājums ir valsts dāvinājums uzņēmējiem, kuri nezināmu iemeslu dēļ maksā nodokļus no zema atalgojuma. Kopumā DNM veicina ēnu ekonomiku un negodīgu konkurenci, kā arī lētā darbaspēka ekonomikas saglabāšanos. Manuprāt, vislielākā nevienlīdzība ir tad, kad personai finansiālu iemeslu dēļ saprātīgā laikā nav pieejama veselības aprūpe un izglītība.
Ko gribētos sagaidīt no nākamās valdības?
Izkāpt no populisma un pievērsties tām sociālajām grupām, kuras nav interesantas no vēlēšanu skatupunkta, bet kurām reāli ir nepieciešams atbalsts. Tāpat es aicinātu reformēt nekustamā īpašuma nodokli – tam no kadastrālās vērtības reizinājuma ar nodokļu likmi vajadzētu pārtapt par iedzīvotāju ienākumiem samērīgā infrastruktūras uzturēšanas un attīstības maksājumā.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 23. janvāra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
Komisārs Reksis
Žanis
Beidzot viens runā skaidru valodu