Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Jāatspēko pierādījumi, kuri nav zināmi

Par Kriminālprocesa likuma problemātiskajām normām aizdomīgas naudas konfiscēšanā Guntars Gūte sarunājas ar advokātu biroja Fort partneri zvērinātu advokātu Sandi Bērtaiti.

Satversmes tiesas (ST) 4. kolēģija janvārī pēc jūsu saņemtā pieteikuma ierosināja lietu Par Kriminālprocesa likuma 627. panta ceturtās un piektās daļas un 631. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Šeit runa ir par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju. Ko tieši jūs apstrīdat?

Pamatā ar šo konstitucionālo sūdzību vērsām ST uzmanību uz divām būtiskām problēmām, ko ST arī nolēmusi vērtēt. Pirmais aspekts saistīts ar informācijas pieejamību tiesvedības procesā, proti, runa ir par to, ka tiesa taisa lēmumu par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju (būtībā atzīstot mantu par noziedzīgi iegūtu), balstoties uz dokumentiem, kurus nekad nav redzējis mantas īpašnieks. Veidojas pilnīgi absurda situācija – izmeklēšanas laikā, kamēr lieta atrodas policijā, arestētās mantas īpašniekam neatklāj nevienu dokumentu, nekādu informāciju par lietas būtību (ja neskaita vispārīgas frāzes, ka tiesībsargiem ir aizdomas, ka tiek legalizēta noziedzīga nauda). Savukārt tad, kad lieta tiek iesniegta izskatīšanai tiesā, policija tiesai iesniedz lielus sējumus ar dažādiem dokumentiem, bet kam noteikts ierobežotas pieejamības statuss. Tiesā tiek norādīts, ka mantas noziedzīga izcelsme ir pamatota ar šiem dokumentiem, taču aizstāvības pusei dokumentus nerāda. Savukārt tiesa mantas īpašnieku aicina paust argumentus savas pozīcijas pierādīšanai, proti, ka manta nav iegūta noziedzīgā ceļā. Bet aizstāvībai nav skaidrs, pret kādiem apsūdzības argumentiem vispār jāaizstāvas. Piemēram, konkrētā lietā bija atsaukšanās uz kaut kādu telefona sarunu ierakstiem, kas saņemti no ārvalstīm. Taču kādu personu sarunu ieraksti ir veikti un kāds ir to saturs, aizstāvībai netiek atklāts, un loģiski, ka es kā advokāts nevaru pēc būtības nekādus komentārus vai pretargumentus sniegt, jo man nav zināms, par ko ir runa. Šis ierobežotas pieejamības apstāklis attiecībā uz lietā esošajiem dokumentiem ir arī viens no iemesliem, kādēļ lūdzām šo jautājumu vērtēt ST, – cik tālu pieļaujams ierobežot pieejamību dokumentiem šādos procesos? Manuprāt, visiem pierādījumiem, uz kuriem procesa virzītājs balsta apgalvojumu par mantas noziedzīgo izcelsmi, jābūt pieejamiem visiem procesa dalībniekiem.

Minējāt, ka iesnieguma pamatā ir divi faktori. Kas ir otrais?

Konkrētajā gadījumā Ekonomisko lietu tiesa (ELT) atzina, ka manta nav noziedzīgi iegūta. Būtībā ELT ieskatā šaubas par mantas godīgu izcelsmi nebija pamatotas, process jāizbeidz un arestētā nauda jāatdod tās īpašniekam. Savukārt apsūdzības uzturētājs ELT lēmumu pārsūdzēja apgabaltiesā, kas uzskatīja savādāk, atcēla ELT lēmumu un pasludināja, ka mantai ir noziedzīga izcelsme, un to konfiscēja valsts labā. Turklāt apgabaltiesas lēmums atbilstoši Kriminālprocesa likuma normām patlaban nav pārsūdzams.

Tajā pašā laikā Eiropas Savienības (ES) direktīva nosaka, ka valstij jānodrošina iespēja pārsūdzēt mantas konfiskācijas lēmumu, jo tā rezultātā tiek būtiski ierobežotas personas tiesības uz īpašumu. Prasība nodrošināt šāda lēmuma pārsūdzību izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju ES.

Tas nozīmē, ka šajos procesos iesaistītajām personām netiek nodrošinātas tās tiesības, ko paredz ES normatīvi. Uz šo neatbilstību uzmanību vērsa arī tiesībsargs, aicinot likumdevēju risināt šo problēmu, taču līdz šim likuma grozījumi šajā jautājuma nav pieņemti, un attiecīgi apgabaltiesa ar faktiski nepārsūdzamu lēmumu konfiscē mantu. 

No jūsu teiktā secināms, ka valsts pusei, arī pašam likumdevējam, šī neloģiskā situācija gan par pieeju pierādījumiem, gan tiesvedības sistēmu nav šķitusi nepareiza, un tādēļ nekas nav ticis mainīts. Sanāk, ka vienīgais cerību salmiņš novērst šo absurdu ir tikai attiecīgs ST lēmums.

Mēs, juristi, par šo problēmu runājām jau sen, tostarp ELT procesa ietvaros. Akcentējām, ka būtu svarīgi problemātiskos jautājumus sakārtot, pirms šis (daudzo tiesvedību – red.) vilnis veļas pāri ELT. Tādēļ pareizais ceļš būtu bijis: vispirms problemātiskās normas kritiski izvērtēt, tostarp šaubu gadījumā jau uzreiz lūdzot ST viedokli, nevis noslogot ELT ar virkni lietu un tad konstatēt, ka procesi ir nepareizi virzīti un izlemti, jo balstīti uz diskutablām tiesību normām.

Man grūti komentēt likumdevēja viedokli, taču, vēsturiski atskatoties, nevaram noliegt, ka Latvijā bija saspīlēta situācija ar tā saukto naudas atmazgāšanu, – apjomi bija gana lieli, un arī cīņa ar šo problēmu bija asa. Taču tas, kas mani satrauc kā advokātu, kurš strādā ar šādām lietām, – šī cīņa vairākos aspektos bijusi pārmērīgi asa, un rezultātā esam no viena grāvja iebraukuši otrā. Tādēļ vairāku aspektu dēļ ir nopietnas šaubas, vai šī sistēma, kā tā darbojas, tiesiski paredz tādu mehānismu, kuru būtu gatavs atzīt jebkurš Latvijas iedzīvotājs, ja nonāktu šādā situācijā. Man ir pārliecība, ka ne. ST ir ierosināta lieta tikai par divām problēmām, taču šajā sistēmā ir vēl vairākas citas būtiskas problēmas, par kurām prasības ST vēl nav iesniegtas, bet ir skaidrs, ka kaut kādā brīdī ST tiks lūgta vērtēt vēl arī citus sistēmas aspektus.

Kas notiks situācijā, ja ST iesniegumā minētos argumentus atzīs par pamatotiem un apstrīdētās Kriminālprocesa normas tiks atzītas par neatbilstošām Satversmei? Vai jau pieņemtie tiesu spriedumi zaudēs spēku un faktiski būs jāpārskata vēlreiz?

Atbilstoši ST likumam, ja ST konstatē normu neatbilstību Satversmei, tā savā spriedumā nosaka, no kura brīža neatbilstošā norma zaudē spēku. Līdz ar to šī nianse atkarīga no ST ieskatiem. Parasti, sargājot tiesiskās stabilitātes intereses, ST paredz, ka konkrēta tiesību norma tiek atzīta par spēkā neesošu uz turpmāko laika periodu pēc ST sprieduma.

Vai tas, ka ST ierosinājusi lietu, nozīmē, ka ST saskata pamatu šādai prasībai?

Šobrīd lēmumu par lietas ierosināšanu pieņēmusi ST tiesnešu kolēģija trīs tiesnešu sastāvā, kuriem acīmredzot radušās pietiekami pamatotas šaubas par šo normu atbilstību Satversmei, balstoties uz pieteikumā iekļauto juridisko argumentāciju. Būtībā varam secināt, ka ST šis jautājums pirmsšķietami rada šaubas un ir nepieciešams to izpētīt padziļināti, uzklausot normatīvā akta izdevēju, citu ekspertu viedokļus. Protams, gala nolēmumu lietā gatavo jau visi ST tiesneši, kuriem var būt dažādi viedokļi. Līdz ar to šobrīd būtu pārsteidzīgi izdarīt kādus tālākus secinājumus. 

Kā apstrīdētās normas darbojas – procesa virzītājs nedrīkst ļaut mantas īpašniekam iepazīties ar visiem lietā esošajiem materiāliem, vai viņš pats ir tiesīgs izlemt, vai un cik lielā mērā to ļaut vai neļaut?

Kriminālprocesa likuma nodaļa, kas regulē procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, runā par to, ka tajā brīdī, kad procesa virzītājs uzskata par iespējamu un nepieciešamu nodot lietu tiesai, viņš arī pieņem attiecīgu lēmumu, kurā cita starpā norāda tos krimināllietas materiālus, kurus nepieciešams iesniegt tiesai. Šos procesa materiālus sargā izmeklēšanas noslēpums, un principā iepazīties ar tiem var tikai ar procesa virzītāja atļauju. Tajā brīdī, kad uzzinām, ka lieta nodota tiesai, lūdzam procesa virzītāju atļaut iepazīties ar materiāliem. Attiecīgi procesa virzītājs pats pēc saviem ieskatiem izlemj, kas ir tie dokumenti, kurus uzrādīt lietas dalībniekam. Praksē lielākajā daļā gadījumu procesa virzītājs dod akceptu tikai par tiem dokumentiem, kas ir relatīvi sekundāri, piemēram, par aresta piemērošanu mantai (kas jau tāpat bija zināms) vai aizskartās mantas īpašnieka iesniegtie dokumenti. Konkrētajā lietā lielākā daļa būtiskāko materiālu palika ierobežotas pieejamības statusā, un tie bija pieejami tikai procesa virzītājam, un tiesa šo viņa lēmumu respektēja.

Sanāk, ka šobrīd cilvēkam, kuram taisās atņemt mantu uz «kaut kādu pierādījumu pamata», kas ir zināmi tikai procesa virzītājam, nav iespēju atspēkot šos pārmetumus, jo viņš nemaz nezina, kādi tieši argumenti likuši izmeklētājam uzskatīt, ka manta ir noziedzīga.

Likuma ideja ir tāda – procesa virzītājs kriminālprocesa gaitā savāc nepieciešamos pierādījumus un brīdī, kad uzskata, ka pierādījumu kopums ir pietiekams, lai mantu atzītu par noziedzīgi iegūtu, lietu nodod tiesai, izsakot konkrētu apgalvojumu, ka manta ir noziedzīga, jo ir tādi un tādi apstākļi, ko apliecina konkrēti pierādījumi. Pēc tam tiesa pārbauda, vai pierādījumi tiešām liecina par mantas noziedzīgu izcelsmi. Bet te problēma ir apstāklī, ka procesa virzītājs viens pats (gan saskaņojot ar uzraugošo prokuroru) pieņem lēmumu par konkrētu dokumentu izvēli, – faktiski viņš pēc saviem subjektīviem ieskatiem izdala tos dokumentus, kurus iesniegt tiesai, viņam nav pienākuma nodot visus procesa materiālus. Tas dod iespēju tendenciozi atlasīt pierādījumus, kas runā par labu procesa virzītāja hipotēzei, bet, piemēram, tos pierādījumus, kas neatbilst viņa rezumējumam, var neiesniegt tiesai, un tad ne tiesa, ne citi procesa dalībnieki var nekad neuzzināt par šo dokumentu saturu. Būtībā ir diezgan ticami, ka izmeklētājs primāri vāc un sistēmiski apkopo tikai pierādījumus, kas liecina vai varētu liecināt par noziedzīgo izcelsmi, kamēr pretējos pierādījumus tik ļoti necenšas meklēt. Tieši tāda pati attieksme var būt, iesniedzot dokumentus tiesai. Neapgalvoju, ka tā arī notiek, taču pašreizējie normatīvi šādu risku rada, un, manuprāt, no sistēmas viedokļa tas pareizi nav. Absurdākais, ka šādās lietās ieviests apgrieztās pierādīšanas pienākuma princips, – mantas īpašniekam jāpierāda tās legālā izcelsme, nevis izmeklētājam jāpierāda mantas noziedzīgā izcelsme. Šādā situācijā var nonākt jebkurš Latvijas iedzīvotājs, kurš daudzu gadu garumā iekrājis kaut kādu mantu, bet nav skrupulozi katru saņemto naudas summu vai cita veida mantu dokumentējis. Būtībā, ja kādā brīdī tiesībsargiem radīsies jebkādas mazākās aizdomas par mantas nelikumīgu izcelsmi, ir diezgan liela varbūtība, ka cilvēkam atņems arī godīgi iegūtus līdzekļus tikai tādēļ, ka, pirmkārt, viņš pat īsti nezinās «pierādījumus», kas liecina par to noziedzīgu izcelsmi, un nevarēs tos atspēkot, un, otrkārt, viņa rīcībā kādu iemeslu dēļ var nebūt vairs dokumentu, kas pierāda to likumīgu izcelsmi. Citās lietās esmu pat prasījis dokumentus no arhīva. Bet ko darīt, ja dokumenti nav saglabājušies? Neviens nav pasargāts no šaubām un aizdomām par viņa mantas izcelsmes likumīgumu. 

pari


Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 8. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vai Latvijai nepieciešami ārzemju studenti?

Latvijas universitātes, tāpat kā augstākās izglītības iestādes visā pasaulē, aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc augstskolas ir ieinteresētas ārva...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē