Lai arī pašlaik pie mums mežu platības ir teju divreiz lielākas nekā pirms simt gadiem un mežs ātri pārņem ikkatru neapkoptu zemes pleķīti, tie, kas sevi pozicionē kā vides aizstāvjus, ņem vērā vien pasaules tendenci, ka kopumā mežu kļūst mazāk, un nu gluži kā pasaules glābēji raujas sargāt no zāģa teju vai ikkatru koku. Nav runa par to, ka par vidi vispār nevajadzētu rūpēties, šajā gadījumā stāsts ir par to, ka arī šajā jomā vērojama vēlme rauties pirmrindniekos, mazāk domājot par valsts attīstību kopumā.
Līdzīgi ir ar šoruden īpaši bieži dzirdēto histēriju par gaismas piesārņojuma kaitīgumu. LED spuldžu ekonomiskums un plašā pieejamība veicina to izmantošanu ārtelpas izgaismošanai. Tiesa, turīgajās rietumvalstīs pat nesalīdzināmi lielākos apmēros nekā pie mums – par to kaut vai pa lidmašīnas logu var pārliecināties ikviens, kuram sanāk ceļot, – mūsu apdzīvotās vietas ir knapi blāvas, turpretim Eiropas vidienē – koši izgaismotas. Un vairākums cilvēku par to tikai priecājas, jo īpaši gada tumšajos mēnešos, kad tieši gaisma ir tā, kas vairo optimismu. Tāpat tas ir svarīgi arī no drošības viedokļa. Tas gan netraucē panikas cēlājiem, turklāt, atsaucoties uz jau pieminētajos Rietumos veiktiem pētījumiem par to, ka tiem, kuri nav parūpējušies par biezākiem aizkariem vai žalūzijām pie guļamistabu logiem, nepārtrauktās gaismas dēļ nu esot jāmokās ar bezmiegu. Tiešām šie vides, es teiktu, pseidosargi vēlas Latviju redzēt kā tumšu, drūmu mūžamežu? Ja kas tāds te būtu, vai tik viņi nebūtu pirmie, kas mūsu valsti steigtu atstāt?
Tomēr vēlme būt "vispareizākajiem" vai nu lobistu ietekmē, vai aiz gluži dabiski mūsu cilvēkiem piemītošas pārcentības vērojama arī citās jomās. Piemēram, vēlmē minimalizēt skaidras naudas lietošanu, to aizstājot ar elektroniskiem norēķiniem. Arī šis piemērs saprotamāks būs tiem, kas nesenā pagātnē pabijuši Vācijā, Francijā, Eiropas dienvidu valstīs – tur norēķinos ar tirgotājiem un pakalpojumu sniedzējiem joprojām labprātāk tiek lietota skaidra nauda. Pie mums teju neiespējami ir atrast vietu, kur neņemtu pretī norēķinu karti, bet jau pieminētajās valstīs tā ir ik uz soļa. Vai tāpēc tur lielākas problēmas ar nodokļu nomaksu? Nedomāju, ka maksāšana ar karti ir kāda panaceja šajā ziņā.
Vai šīs – parasti kategoriskās – prasības pēc "pareizas" rīcības uzlabo mūsu dzīves kvalitāti? Vismaz emocionāli noteikti nē, jo tas taču saistīts ar, kā saka, nervu bendēšanu sev un citiem, nemitīgi kādu no savējiem apkarojot.
Trollis JT
Esma Sajūsmā
roma melnieks, idioltšovmenis